8. A. 332. L. Čapa Rīgā, A. Bērzkalnes krājumā.

Reiz dzīvojis kāds vīrs ar sievu, kuŗi bijuši jau paveci, bet bērna tiem nebijis neviena. Reizēm pat par to ļoti sadusmojušies viens uz otru. Redzēdami, ka dusmošanās neko nelīdzēs, viņi sākuši lūgt Dievu un Dievs viņu lūgšanu arī paklausījis. Kādā nemīlīgā rudens dienā sievai piedzimis dēls. Vecāki nu bijuši ļoti priecīgi, nodomājuši, cik iespējams ātri, to kristīt, jo nekristīti bērni ātri mirstot.

Laimīgais tēvs gājis pie kunga un lūdzis atļauju kristīt savu dēlu. Kungs prasījis: "Kādu vārdu tad tu liksi savam dēlam?" "Es jau nu gan, kungs, nezinu --- radu man nav; gribēju jau lūgt kādu no gājējiem kūmās."

Kungs atļāvis gan kristīt bērniņu, bet iepriekš viņš apskatīšoties un tad pateikšot dēla vārdu. Vecākiem tas bijis atkal lielu lielais prieks. Nu taču viņu dēlam būs vārds, kā pašam kunga dēlam.

Kādu dienu atnācis arī kungs apskatīties bērnu, kas bija tik niecīgs, vārgs, ka nemaz nevarējis ticēt, ka viņš ir dzīvs. Kungs teicis uz vecākiem: "Es jūsu bērnam vārda nezinu. Man tā vien liekas, ka pat svētdienas viņš nesagaidīs."

Vecāki ar to bijuši ļoti apbēdināti. Atnāca svētdiena, vajadzēja nest bērniņu kristīt, bet kūmas nav nevienas! Gāja uz baznīcu abi vecāki paši, bet mācītājs nepieņem tādu kristāmo, kam nav kūmu. Lai vēl paaudzinot mazo vienu nedēļu, un ja tad neradīšoties kūmas, tad viņš gan kristīšot bez kūmām.

Vecākiem tās bija atkal neciešamas bēdas. Viņi bija nelaimīgi, kad tiem nebija bērnu, bet nu atkal nebija iespējas bērnu līdzīgi citiem audzināt. Dievbijīgie vecāki lūdza Dievu caurām dienām. Kādu vakaru pie durvim pienācis vecs vecs vīriņš un lūdzis naktsmāju. Vecītis ticis uzņemts ar sirsnību. Vakariņas ēdot, viņš ieraudzījis šūpulīti un prasījis, kāds prieks tad nu šiem tur esot, vai meita vai dēls? Māte raudādama atbildējusi: "Domāju, ka man būs prieks par bērnu, bet redzu tik bēdas vien viņa dēļ."

Nu apbēdinātā māte visu izstāstīja vecītim. Vecītis tikai pa smējās. Ja nu tik vien tās bēdas esot, kā tās kūmas, tad jau nekas. Svētdien lai tik abi nesot bērniņu uz baznīcu. Kutu satiekot ceļā, lai lūdzot kūmās. Ja atsakās viens, otrs, lai vēl lūdz trešo; tas m gan neatteikšoties.

Vecāki tā arī darījuši. Tiklīdz izgājuši no istabas, satikuši savu kungu, lūguši to, bet tas palicis nejauks. Viņš jau esot teicis, ka tādam vārgulim kūmās neies. Otrs, kas nācis pretim, bijis kāds jauns puika. Tas nu vēl nemaz nevarējis būt kūmās. Vecāki jau domājuši, ka nu būs bērnam jāpaliek atkal bez kūmām. Tiklīdz viņi izgājuši cauri birzītei, kad pretim nākusi slaika sieviete. Vecāki arī to uzrunājuši. Viņa jau esot dzirdējusi par šo nelaimi un tādēļ nākusi kūmās. Vecākiem nu tās bēdas pagalam. Apprasījušies, kā tad īsti šo saucot, un kādu vārdu lai dēlam liekot. Viņa esot pati Nāve un dēla vārds būs Nāvulis.

Vecāki gan negribējuši dot savu bērnu Nāvei, bet cita kūma jau nebijis. Nāve šos apmierinājusi, teikdama, ka viņu dēls nemirs, bet ārstēs vēl citus. Viņa kā kūma došot dāvanu, ārsta amatu.

Aizgājuši baznīcā, pateikuši mācītājam, ka kūma ir. Šis gan negribējis tādu vārdu bērnam likt, bet neko darīt, citu kūmu nav, jāliek vien ir. Tā nu taču bērns ir kristīts!

Un tavu brīnumu! Pēc kristīšanas šis tā audzis, ka prieks redzēt. Bērns bijis visiem par prieku. No septiņi gadi vecāki to laiduši skolā. To viņš ātri beidzis un gribējis vēl ko mācīties, bet vecākiem nav bijis līdzekļu. Nāvulis sācis strādāt pa mājām.

Kādu dienu atnākusi viņa krustamāte un teikusi: "Nu dēls, tu esi jau savam amatam diezgan sapratīgs, tādēļ tevi tūlin izmācīšu."

Nāve nu teica: "Tu, dēls, būsi ārsts. Ja tevi aicina pie kāda slimnieka, tad vispirms paskaties uz slimnieka gultas galu. Es vienmēr esmu pie slimniekiem. Ja es stāvu galvgalā, tad tu droši vari slimnieku ārstēt, dod kādas zālītes dodams, visas līdzēs; bet ja es stāvu kājgalī, tad nemaz nepūlies ārstēt, tādam būs jāmirst. a manu padomu paklausīsi, būsi bagāts; ja ne, būs visiem posts."

Otrā dienā saslimusi Nāvula māte. Viņš redzējis, ka nāve stāv galvgalī. Iedevis mātei kādas zālītes un tā kļuvusi vesela.. Drīz Nāvuļa slava izplatījusies visā apkārtnē. Saslimis reiz pats kungs, arī to Nāvulis izārstējis.

Kādreiz Nāvulis aizaicināts pavisam citā pagastā, kur slimojis kāds ļoti bagāts vīrs. Viņš nepavisam negribējis par nāvi ne domāt. Bagātais Nāvulim solījis labu algu, lai tikai šo izārstējot. Bet Nāvulis redzējis savu krustmāti kājgalī stāvam, un teicis, ka neesot vērts nekādu pūļu pielikt, Nāve jau stāvot pie viņa kājām. Drīz bagātais saimnieks arī nomiris.

Pie nabaga ļaudim Nāvulis bijis sevišķā cienā, jo viņš katram pateicis, lai veltīgi neizdod naudu par zālēm. Visi sāka viņu saukt par brīnuma ārstu.

Reiz saslima pats ķēniņš, un arī tas aicināja Nāvuli, kas to drīz vien izārstēja. Par to viņam iedāvināja kādu muižu un nu Nāvuļa vecākiem tagad netrūka it nekā.

Pēc neilga laika saslima ķēniņa meita, tika aicināts atkal Nāvulis, bet viņš nedrīkstēja to ārstēt, jo Nāve stāvēja kājgalī. Nāvulis jau par ķēniņa slimības laiku bija iemīlējis viņa meitu, un tagad to gribēja glābt. Viņš teica ķēniņam, lai taisot ķēniņa meitai gultu uz vienas kājas, ka var griezt riņķī. Tā arī tika izdarīts. Nāvulis redz, ka Nāve stāv un stāv ar savu sirpi kājgalī. Viņš sāka griezt gultu riņķī. Nāve nespēja skriet gultai līdz, beidzot nokususi nokrita un viņai izkrita sirpis no rokām. Tanī acumirklī ķēniņa meita kļuva vesela. Nāvulis paņēma sirpi un to ieraka kādā dziļā kalnā.

Nāve gan piedeva savam krustdēlam nepaklausību, bet no tā nu bija citiem sliktums. Ļaudis vairs nemira un dzīvoja lielu lielu vecumu. Viņi sāka lūgt Nāvi, lai viņus ņemot no pasaules ārā, bet Nāve bija bez ieroča. Arī Nāvuļa vecāki jau bija ļoti veci un gribēja mirt. Nāve par tiem iežēlojās un sāka meklēt savu sirpi, bet neatrada. Kādu karstu vasaras dienu viņa gāja viesos pie Nāvuļa vecākiem, un ieraudzīja, ka pļavā gulēja pļāvēji. Piegājusi tuvāk, viņa gribēja paņemt kādu no izskaptim, bet visas bija vai nu pakārtas, vai apliktas ar zāli, tikai saimnieka dēla izskapts bija nolikta tāpat zemē. Nāve to paņēma un steidzās prom. Nāvuļa vecāki ieraudzījuši, ka Nāve nāk, sāka atkal to lūgt. Nāve arī paklausīja viņu lūgšanas, bet no tās pašas dienas mira daudz vecu cilvēku.

Nāve tagad teica Nāvulim, ka ārstēt viņš varot, bet tādas spējas vairs tam nebūšot, tāpēc ka tas neesot viņu klausījis. Viņš ar ķēniņa meitu nemaz nebūšot tik laimīgs, kā domājot. Nekad nevajagot domāt laimi tur, kur mēs neesam. Viņa arī pastāstīja, ka nu viņa bieži pļaušot arī jaunus cilvēkus, jo tā iskapts, kas viņai tagad par ierocī, esot jauna cilvēka rīks. Tāpēc tagad arī mirst i jauni i veci. Nekad nevajagot iskapti turēt kailu zemē. Vienmēr vai nu jāuzliek zāle virsū, vai jāapslēpj.

Piezīme. Šī pasaka stāv tuvu iepriekšējam variantam. P. Š.