9. A. 332. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, no Martas Kuplās, Plāņos.

Vienc princis palicies slims un nevienc dakteris vairs šā nevarēš izārstēt. Nu princis solīš tam pusi no savas valstības un pils, kas šo varot izārstēt. Izprovēšies visādīgi dakteri, bet nekā. Pēdīgi nu atnācis vienc dakteris un šā ar nevienc nepazinis, no kurienes šis ir un kas pa cilvēku. Tas dakteris ārstēš ārstēš un princis, kā nepalicies labāks, tā nepalicies ar. Nu dakteris licis iztaisīt tādu gultu, kas uz vienas kājas ir, un kuŗu var izgrozīt uz visām pusēm. Ta dakteris licis nocirst tādu ābeles zaru, kam ir deviņi žuburi, un to paņēmis sev pie rokas. Bet slimais princis palicies švakāks un švakāks un bīš jau tuvu miršanai. Reiz nu dakteris pamanīš, ka ienāk Nāve un nostājas prinčam gaugalī. Dakteris ātri gultu apgriezis, tā kā kājgalis iznāk pret Nāvi. Bet Nāve veikli ar akal manīsies uz gaugali. Nu dakteris šai virsū un ar ābeles zaru nositis Nāvi un apracis tā; kā nevienc ar nedabūš redzēt, ne zināt.

Slimais princis palicies vesels. Bet no tās dienas nevienc cilvēks vairs nemiris un vecu cilvēku bīš tikdau, ka vairs nekur pabrist, un šie vārguši un nīkuši un nevienc pats ar nevarēš nomirt. Nu cilvēki sākuši kurnēt uz Dievu, ka tādas lietas notiek. Dievs nu izmeklējies Nāves, bet šās nekur atrast. Nu Dievs prasīš Saulei, vai šī neesat Nāvi redzēsi. Bet Saule nekā par Nāvi nezināsi. Nu Dievs prasīš Vējam, vai tas nezinot. Bet tas ar nekā nezināš. Nu Dievs licis, lai Vējš stipri pūšot un Vējš ar ņēmis tikmēr pūst, kamēr izputināš Nāvi no smiltim laukā. Nu Nāve sākusi akal strādāt un straidāsi ar pavisam nežēlīgi. Ko vie šī trāpīsi cie, to uz vietas padarījusi beigtu. Nu cilvēki vairs nezināši, kur sprukt un visi trīsēši vie, ka tik Nāve nenāk. Bet pēdīgi Nāve apkususi un sākusi lēnāki strādāt.