12. A. 332. .A. Gari-Juone no 81 g. veca T. Gailuma, Domopolē. Kultūras balss kr.

Senejūs laikūs dzeivuoja vīns cīši nabadzīgs cylvāks, tik nabadzīgs, ka jam nabeja lupatiņu, kamā bārnu īteit. Tam nabogam kai tikai pīdzimst bārni, tai tyulin nūmierst. Reizi kad naboga sīvai atsaroda ļūti skaists puisīts, nabogs atsasāda uz ustabiņas slīkšņa un raud. Gadījuos īt garum vīnai vecītei, tei īraudzījuse nabadziņu raužūt, vaicoj: "Kuo tu tai gauži raudi?"

"A kai ta narauduot? Vysi muni bārni, kurs tikai pīdzimst, dreiži vīn nmierst," soka jis.

"Nabādoj, tovi vysi bārni dzeivuos, tikai vajag tūs nukristīt, kad pīdzimst," atsoka vecīte.

"Bet man, kai nabogam, nivīns naīt kūmūs," žāluojas vecīts. "Jem pyrmū,

kuru satiksi, nasdams bārnu kristīt," pasoka vecīte un pazyud.

Nabadziņš paklausīja vecīti, īguojis ustobā, saveikstīja bārnu lupatiņuos un nesja kristīt. Īdams jis pyrmū sateik Dīvu. Dīvs soka: ".iem mani par kūmu!"

"Nā, es tevis par kūmu uzjemšu, tu naesi taisnīgs, vīnus dori nabogus un ūtrus boguotus," tai pasacījis, nabogs īt tuoļuok ur sateik valnu. Valns otkon, pīsasūlej par kristtēvu, bet nabogs valnu najem kūmūs, jo tys tikai ļaunumu vīn izplatynoj cylvāku vydā.

Nabogs īt, īt un sateik Nuovi; jis soka Nuovei: "Ej man par kūmu, vysī muni bārni mierst, jo navaru sev dabuot kūma." "Labi," atsoka Nuove, un aizīt bārnu kristīt.

Nabogs beja prīcīgs, ka Nuove ir jam par kūmu, un dūmoj: nyu jis un juo bārni namiers nikod, juo Nuove sova kūma namierdēs.

Paguoja laiks, puisāns auga un izauga par lelu veiru. Reizi Nuave sauc sovu kūmu pī sevis cīmā, nabogs drūši īt. Kad atguoja pi Nuoves, jei paruodīja milzīgu daudzumu cylvāku golvu un kaulu. Tū radzādams, kūms nudrebēja. Nuove soka : "Es gribu pajemt ari tevi."

Puorzabeidis nu taidas runas, kūms suoka lyugtīs, lai palaiž jū vēl leidz sātai atsavasaļuot ar sīvu. Nuove palaidja un atguoja leidza ar jū uz sātu. Nu sātas nabogs gribēja Nuovi izdzeit, bet naspēja: Nuove jam puorcierta reikli ar iskapti un jis nūmyra.