14. A. 332. No B. Spūļa krājuma, Preiļos.

Seņuok dzeivova vīns cīši bednis cylvāks. Dasaguoja jam kristēt bērņeņu, nikas naīt kiumom. Nūnas tū bērņeņu uz bazneiu, vaca muotje raud, ka nava nivīna kristtāva. Tūlaik daīt jauns puisis, soka, šis biuškis por kristtāvu. Nūkrista bārnu, vaca muotje vad kiumu leidzja, bet jis naīt. Ļaudis aizmierst ari pavaicuot, kai jū saucja un nu kurīnes jis beja.

Bednuo veira dālāns izaug lels, bet nazyna, kas ir juo kristtāvs. Augdams jis dzeivova gūdeigi, muocijuos gruomotu un cīši mīļova Dīvu, bet beja vysod skumeigs, ka visim ir kristtāvi, bet jam tik nava.

Reizi leldīnis reitā jis nūguoja iz bazneicu, cīši liudzja Dīvu un rauduoja ar osorom, bet kristtāva naredzēja. Puorīt ļaud's, jis palīk vīns pats, tūlaik daīt jam kluot jauns puisis, sazavasaļoj un soka, ka šis ir juo kristtāvs. Kristtāvs īdūd jam vīnu ūlu socīdams: "Ka nūīsi iz sātu, to puorgrīz itū ūlu trejom daļom! Apēdit visi treis ar tāvu un muoti pa vīnai daļai, tūlaik atīsit visi treis da manim."

Kristtāvs aizīt, dāls puorīt iz satu. Sātā visi treis apēdja kristtāva ūlu un mīreigi nūmira. Tis kristtāvs beja pats Kungs Jēzus, kotris jūs aicinova da sevim.