1. A. 333. tl. Skujipa, Andrs Ziemelis, no Martas Kuplās; Plānos.

Mātei bīsi meitīna un šo saukuši par Sarkangalvīti. Reiz Sarkangalvīte salasīsi odzīnas un nesusi vecmamīnai. Kuŗu vie pa ceļam Sarkangalvīte satikusi, tam tūlī sacīsi: "Labdien!" Sarkangalvīte gāsi pa mežu un šai pretī izlēcis vilks. Sarkangalvīte iepazinusi, ka šis ir vilks, un sacīsi: "Labdien, sunīt'!"

"Labdien, labdien!" sacīš vilks, nācis Sarkangalvītei klā un kārām acim skatījies uz Sarkangalvīti. Sarkangalvīte pārbīsies no vilka acim un sacīsi: "Vai, kādas tev acis!"

Vilks tik līdis vie klā un bāzis purnu klā. Sarkangalvīte akal sacīsi: .,,Nenāc tik tuvu, tu man noslienāsi priekšautīnu."

Nu vilks pamanīš ogas un prasīš: "Kam tu tās ogas nes?`' "Vecmāmīnai!" sacīsi Sarkangalvīte.

Do man ar!" "

Sarkangalvīte nometusi vienu, nometusi otru, vilks aprijis un prasīš vē un vē.

"Vai, tu jau man visas apēdīsi un man vairs nebūs vecmāmīnai ko nest."

Vilks ielecis krūmos un Sarkangalvīte gāsi savu ceļu. Bet vilks ar līkumu aizskrējis uz vecmāmīnas mājīnu. Vecmāmīnas pašreiz nebīš mājā. Vilks ielavījies vecmāmīnas istabā, uzmaucis vecmāmīnas aubi galvā, uzrāvis vecmāmīnas kažaucīnu mugurā un licies vecmāmīnas gultā iekšā un gaidīš, ka nāks Sarkangalvīte. Ienākusi Sarkangalvīte un padevusi labdienu. Šī nu redzēsi, ka vecmāmīna guļ gultā, un gāsi pie gultas klā.

"Vecmāmī', vai tu esi slima, ka gultā guli?"

Vilks nekā nesacīš pretī. Sarkangalvīte pamanīsi vilka ausis un prasīsi: "Vai, vecmāmī’ kādas teu lielas ausis!"

Vilks akal nekā nesacīš. Sarkangalvīte pamanīsi vilka acis spīdam un pārbijusies aprasīsies: "Vai ,vecmāmī', kādas tev lielas acis!" .

Bet nu vilks vairāk necietis un kampis, ar vienu kampienu vie norijis Sarkangalvīti un tik grozīc ar odzīnām vie palicies. Mednieks gāš pa mežu un uzgāš vilka pēdas. Šis nu dziniespa pēdām pakaļā un uzgāš, ka vilks iegāš vecmāmīnas mājīnā. Mednieks gāš mājīnā iekšā un redzēš, ka vilks guļ gultā un krāc, kā pats nelabais. Mednieks nošāvis vilku. Bet nu vecmāmīna ar bīsi klā. Ka nu šī redzēsi grozīnu zemē, tā tūlī sapratusi, kas pa lietu un ka vilks norijis Sarkangalvīti. Vecmāmīna sākusi vaimanāt. Nu mednieks ar dūci vilkam vēderu pušu un Sarkangalvīte iznākusi no vēdara sveika un vesela.

Piezīme. Šis variants var arī būt cēlies no J. Zvaignītes tulkotās Grimmu pasaciņas. Skat. Ievads, 111. l. p. P. Š.