A. 360. J Dīcmanis Lejas Kurzemes Liegos. "Pasaku vācelīte", 39. LP, VII, II, 28, 2, 4.

Reiz dzīvoja saimnieks, tam bija trīs dēli. Pie saimnieka mājām itin tuvu kungam bija mežs, un saimnieka trīs dēli gāja arvien kunga mežā zagt kokus. Kungam tas nepatika un viņš uz saimnieka dēliem dusmojās. Kādu dienu kungs nogāja pie mi- nētā saimnieka un teica : " Ja tu savus dēlus neaizdzen no savām mājām, tad likšu viņus izdzīt un tev mājas atņemšu. Tavi dēli ir lieli zagli, viņi apzog manu mežu un apskādē kokus. To es nemaz nevaru vairs paciest. Bet klausies. nepiemirsti, ko es tev tagad sacīju!"

Saimnieks palika domīgs un runāja pie sevis: "Nemaz nezinu ko lai daru? Kad kungs man mājas atņem, kur tad lai palieku?

Neko darīt, dēli jāsūta projām. Viņi ir jauni, vēl pilni spēka, var sev maizi arī citur nopelnīt."

Otrā dienā viņš lika dēliem sataisīties, iedeva katram maizes kukuli un cirvi un tad aizraidīja katru pa savu ceļu. Viņi visi trīs, katrs pa savu ceļu iedami, nonāca mežā. Gāja ilgu laiku pa biezu tumšu mežu maldījās, nevarēdami mežam nekur malu atrast. Pietrūka arī ko ēst visiem trim.

Kādu dienu. jaunākais brālis, tā pa mežu domīgs staigādams, ieraudzīja vīru no otras puses tiešām pretim nākam. Viņš palika tūlin priecīgāks un pie sevis tā runāja: "Varbūt tam būs kāds mazumiņš maizes. un ja viņam arī maizes nebūtu, taču zinās, kur mežam mala."

Viņš itin mudīgi steidzās svešajam vīram pretim. Bet par brīnumu svešais vīrs bija viņa vecākais brālis. Vecākais brālis, jaunāko brāli ieraudzījis sev pretim nākam, tāpat to bija turējis par svešu vīru un pie sevis tāpat runājis: "Varbūt, ka svešajam vīram būs taču kāds kumosiņš maizes. Kad arī viņam maizes nebūs, tad taču viņš zinās man parādīt mežam malu."

'Tā abi bija domās maldījušies un nevienam nebija maizes. Kamēr viņi vēl tā runāja, ieraudzīja atkal kādu vīru pretī nākam. Viņi nu cerēja, ka šim svešajam vīram būs kāds kumosiņš maizes, un priecīgi devās šim pretī. Bet teic tavu brīnumu - vīrs nebija vis svešs, bet viņu pašu vidējais brālis. Šis tos ieraudzījis, bija tāpat domājis kā šie: "Varbūt, ka tiem divi svešajiem vīriem būs kāds kumosiņš maizes. un varbūt, ka viņi arī zinās, kur mežam mala."

Visi trīs nu bija tā izsalkuši. ka nemaz vairs nevarēja paciest -- labāki vēlējās tulin nomirt. Viens teica: ,,Kā citādi nāvi

atradīsim? Pakārsimies!"

Otrs tāpat. Kamēr viņi par savu gŗūto bēdu likteni vēl runāja, piejāja balts jājējs ar baltu zirgu. Nu visi trīs brāļi pazemīgi lūdza balto jājēju, lai viņš būtu tik labs parādīt, kur mežam mala.

,,.Jūs, jaunie puiši! - es gan zinu, kur mežam mala!" baltais jājējs itin laipni sacīja.

Tad brāļi no sirds lūdza balto jājēju: "Dod mums drīzi vien ēst, jo nevaram vairs paciest. kā gribam ēst."

Vecais jājējs teica: "Nākat man līdz, es jūs apgādāšu ar maizi!"

Baltais jājējs, kas bijis pats Dievs, viņus izveda uz meža malu un deva krietni paēst. Kad viņi bija paēduši, tad baltais atkal runāja tā: "tā Jums došu vienu maciņu pilnu ar naudu. Ja Jūs mani klausīsit un tas darīsit, kā .Jums sacīšu, tad. šai maciņā nekad naudas netrūks."

Viņš maciņu iedeva vecākajam brālim un teica uz viņu: "Kad tev kāds prasa, tad tev vairāk neko nebūs runāt, kā: "Mēs, brāļi, visi trīs!"

Uz vidējo brāli viņš sacīja: "Tev nebūs nekad vairāk neko runāt, kā: .,Naudas labad!"

Un uz jaunāko brāli baltais kungs sacīja: "Kad tev kāds ko jautā, tad katru reizi atbildi: "Tas bija labi gan!" Ja Jūs visi tā izturēsities, kā es Jums tagad sacīju, tad maciņš nekad netaps tukšs. Kad arī Jums vairāk ko prasītu, tad tomēr citu Jūs neko nedrīkstat runāt, kā katrs tikai savu noliktu teicienu."

Tā tas arī palika, visi trīs brāļi bija pilnīgi mierā. Pēc tam viņi aiz gāja no baltā jājēja un gāja arvien tālāk uz priekšu. Tā iedami viņi nonāca krogā. Tur viņi ēda un dzēra, nekā nerunādami un neprasīdami, bet trīskārtīgi visu aizmaksāja, jo naudas viņiem netrūka. - Maciņš bija vienmēr pilns.. Krodzenieks, krodzeniece turēja viņus par mēmiem. Tā brāļi te krogā dzīvoja 1abas dienas un krodzenieks palika viņu dēļ dienu. no dienas bagātāks. Viņš lika pārtaisīt pat savu krogu, kas tagad līdzinājās bagāta kunga pilij.

Gadījās, ka tā novada kungs, pie kuŗa krogs piederēja, sadomāja saviem saimniekiem paaugstināt māju nomaksas. Muižas vagāre, gudrs un sapratīgs vīrs būdams, sacīja kungam: "Ko .Jūs, cienīgs kungs, nabaga saimniekus gribat apgŗūtināt? Labāk uzliekat krodzeniekam to tiesu vairāk! Viņš paliek par daudz bagāts. Vai viņš nevar maksāt? Kad Jūs redzētu, viņš savu krogu tik skaistu pārtaisījis, ka tas tikpat stalts un grezns izskatās, kā Jūsu pils."

Kungs tūlin lika kučierim iejūgt zirgus un taisījās braukt apskatīties krogu. Brauca, brauca` bet krogu nevarēja uzbraukt. Kučieris nomanīja, ka kungs ko meklē, bet nevar atrast. Viņš pagriezies uz kunga pusi pazemīgi prasīja: "Cienīgs kungs, man liekās, ka Jūs ko meklējat un nevarat ieskatīties."

"Meklēju mūsu krogu, nevaru ieraudzīt."

"Vai, kungs! - mēs jau 3 reizes esam krogam gaŗām pabraukuši. Tas ir mūsu krogs, tā staltā pils tur!"

Kungs pabrīnējās, jo nebija krogu vairs pazinis. Kučieris apturēja zirgus un kungs iegāja krogā. Krodzenieks un krodzeniece ļoti mīlīgi un laipni kungu saņēma un labi pacienāja. Kamēr kungs krogu apskatīja, pienāca vakars. Kungs taisījās braukt mājās un lika kučierim zirgus aizjūgt. Bet krodzenieks un krodzeniece norunāja kungu, lai nebraucot mājās, bet lai paliekot pi,: viŗoiem par nakti. Kungs arī. ļāvās ierunāties un palika.

Vakarā, kad kungs un kučieris jau gulēja., krodzeniecei ie nāca prātā ļaunas domas. Viņa paklusi teica krodzeniekam:

"Mīļo vīriņ! vai zini ko? Mums būs lielāka nomaksa jāmaksā. Man šķiet, ka kungs tamdēļ vien tikai šurp braucis. Ņemsim un nokausim viņu un kučieri, tad mums nebūs vairs par lielāku maksu jābaidās -- un redzētāja arī neviena nav. Mūsu trīs labie viesi ir mēmi, tie nekādu liecību nevar izdot."

Šāds padoms krodzeniekam labi patika un viņi nu gaidīja, līdz kungs ar kučieri labi iemigs. Kad bija aizmiguši, tad viņi abus nokāva un viņu miesas iznesa ārā un paglabāja. Kad viss tik tālu bija padarīts, krodzeniece savā ļaunā bezdievīgā sirdī palika nemierīga, sāka baiļoties. Pavisam pārsteigta un sajukusi, viņa teica: "Vadzi, mīļo vīriņ - slikti būs! Kad tik nepienāk, ka mēs to esam darījuši? Es domāju: tev vajadzētu tūlin iet un likt visās baznīcās zvanīt, un ja tev kāds par viņu miršanu vaicā, tad saki droši, ka šie trīs ceļotāji būs viņus nokāvuši. Tā mums varbūt it labi izies."

Krodzenieks tūlin mudīgi vien nogāja un lika visās baznīcās zvanīt. Kad ļaudis dabūja zināt, ka kungs krogā miris no slepkavu rokas, tad liels pulks steidzās uz krogu briesmu darbu skatīties. Krodzeniece nu ņēmās visā spēkā ļaudim ieteikt, ka to tie trīs ceļotāji padarījuši, jo cits neviens te neesot krogā manīts.

Tūlin tanī pašā dienā krodzeniekam, krodzeniecei un trim brāļiem bija jātiek uz tiesu. Tiesas kungs lika iesaukt vecāko brāli un tam prasīja: "Vai tu nokāvi to kungu un viņa kučieri?"

"Mēs brāļi visi trīs!" viņš itin droši atbildēja.

Tiesas kungs lika iesaukt vidējo brāli un tam prasīja: "Kamdēļ nokāvāt to kungu un kučieri?"

" Naudas labad!" vidējais brālis atbildēja.

'Tiesas kungs lika iesaukt jaunāko brāli un tam prasīja : "Kā Jūs to uzdrīkstējāties darīt?"

Tas bija labi gan!" jaunākais brālis itin droši un jautri atbildēja.

Pēc viņu pašu izteikumiem tiesas kungs atzina brāļus par vainīgiem. Nosprieda trīs brāļus slepkavības dēļ pakārt.

Otrā dienā kaŗamā vietā, ku karātavas bija uztaisītas, sanāca daudz daudz ļaužu. Pēc kāda laiciņa atveda tos trīs brāļus kārt. Pieveda pie karātavām, jau gribēja kārt, te - kur radies, kur ne? - piejāja baltais jājējs un teica tiesas kungam, ka šie trīs brāļi nevainīgi: viņi neesot šo briesmīgo slepkavību darījuši. Baltais jājējs izteica tiesas kungiem, ka viņš iedevis viņiem maciņu pilnu ar naudu un noteicis, ka vairāk nedrikst runāt, kā katrs šo vienu teicienu, to pašu, ko viņi tiesas priekšā katrs runājuši. Kad arī pie tiesas būtu diezin kas prasīts, viņi tikai šo noteikto teicienu būtu atbildējuši; vēl vēlāk baltais vīrs runāja: "Krodzenieks un krodzeniece nokāva kungu un kučieri "

baidīdamies no lielākas nomaksas par krogu.

Krodzenieku un viņa sievu pārklaušināja - tie arī atzinās par vainīgiem un tos pakāra. Nu trīs brāļi aizgāja uz ,tēva mājām. nezaga vairs kunga mežā, bet dzīvoja labi un laimīgi.