1. A. 361. Vīdneris ar J. Pločkalnu, Skrundā. Brīvzemnieka 110. LP, VII, II, 19, 6, 2.

Reiz pilsētā dzīvojis kurpnieks, slaiks, gaŗš, aplam skaists cilvēks, bet tāds sliņķis, ka neviens pats meistars (saimnieks) viņu par zelli nevēlējās ņemt. Tā viņš bez darba novazājies, pats nezinādams, ko iesākt, ko ne - neviens neņem.

Reiz viņš iziet no pilsētas, staigā pa klajumu un ģunnē visus saimnieks bez gala, ka neviens viņam nedod darba. Te piepēži nāks viens kungs pretim un vaicās: "Ko te tā lādies?"

Kurpnieks kungam izsūdz visas savas kaites: "Tā un tā - nekur nevaru darba dabūt. "Kungs prasa: "Vai negribi līgt pie manis par uguns kūrēju?`&127; Kurpnieks pilnā mierā. Kungs piesolīja veselu maisu naudas, ja šis līgtu uz .septiņiem gadiem. Kurpnieks bija mierā un tūlin gāja kungam līdz pie darba. Pagāja ne visai tālu - kungs noved šo pa kāpenēm zemes apakšā, parāda lielu katlu, sacīdams: ,,Te nu tavs amats. Kurini uguni šim katlam apakšā - malku pados cits klāt; bet jākurina vienā gabalā. Ja uguns izdzisīs, tad tev nāve un ja pažūrēsi katlā iekšā, tad arīdzan nāve."

Kurpnieks vaicā: "Bet ko lai ēdu, kur lai guļu?"

Kungs atteic: "To nezinu -- zinu tikai to, ka tev septiņi gadi uguns jākurina un ja to nedarīsi - gals tev būs."

Kurpnieks nodomā: "Nelāgi ir. Dari šā, dari tā - arvienu nāve; neredz arī teitan neviena cilvēka, neviena lopa it nevienas dzīvības."

Kurina, kurina kurpnieks uguni un bēdājas pārlieku. Reiz viņš bija iesnaudies un uguns atdegusi gandrīz. Te kungs klāt sunīdams kurpnieku, ka neizpildot līguma. Kurpnieks iekurina atkal uguni par jaunu un uztura kārtībā. Tad kungs atlaida gan šoreiz nāves sodu, nokodinādams: "Izturies tikai uz priekšu labāki!

Kurpnieks solījās laboties un strādāt cītīgi, bet tas viņam arvienu no prāta neizgāja: "Kas tikai tai katlā varētu būt, kur man uguns apakšā jākur? Pagaidi - jāpaskatās!"

Pacēla vāku, ierauga: katlā sēž tas saimnieks, kas viņam darba nedeva. 'Tūlin kurpnieks aizcirta vāku, sacīdams: "Sēdi, sēdi, blēdi! Pavāries -- kam tu man darba nedevi?"

Ienāca kungs un sacīja: "Kad nu nebūtu tavs laiks notecējis - septiņi gadi - tad tev smagi klātos; bet tagad tev pie- dodu -- salīgu jau citu tavā vietā. Lai gan nelāgi esi izkalpojis, tomēr seko man, atdošu pelnīto naudu."

Kungs aizveda kurpnieku līdz un atdeva peļņu: maisu naudas. Bet kurpnieks runāja kungam pretim, palikdams pie tam, ka nauda izmaksājama tai vietā, kur salīguši. Nemaz kungam ne- tikās naudu stiept, tādēļ .sacīja: "Došu tev naudas maisa vietā labāk maku; tiklīdz šo maku nometīsi zemē un pacelsi, būs reizi no reizes pilns naudas."

Kurpnieks pārdomā: "Būs gan tāds maks 1abāks par naudas maisu; tikpat maisu iznēsāt nejaudu, maks turpretim vieglu vieglais un tanī varbūt vēl vairāk mantas iekšā nekā maisā."

Paņēma kurpnieks maku un aizgāja. Aizgāja no kunga (jeb velna) un iznāca laukā zem klajas debess. Iet, iet, bet kuŗu vien satiek, visi bēgtin bēg no viņa, jo šim nemaz vairs nava cilvēka izskats, izskatās pēc paša velna: septiņi gadi ne mazgājies, ne ēdis, ne matus griezis, apaudzis ar tik briesmīgu ādu, kādas nav nevienam cilvēkam. Iegāja pilsētā, tur pulka ļaužu, tie lai gan taisni nebēg no kurpnieka, taču taujā vismaz, kur un kad par tādu palicis. Izstāstīja kurpnieks galu no gala, rādīdams maku, ko velns par algu tam devis. Tai pašā pilsētā bija arī ķēniņš, brīnum nabags tikai. Ķēniņš padzird: pilsētā ienācis viens cilvēks ar brīnuma maku: nomet zemē - pilns ar naudu. Ķēniņš pavēl kurpniekam atnākt: ja, taisnība gan, kā izrunāts. Nu ķēniņš gudro: ,,Tādam vientiesim tik krietnu maku dot! Būtu man tāds, visus parādus aizmaksātu. Ne, labāk atdošu tam cilvēkam savu meitu par sievu, ir valdību, lai viņš tad samaksā manus parādus, gan tad es, gan arī viņš dzīvos pa godam." Labi.

Šim ķēniņam bija trīs meitas. Vecākā negāja pie kurpnieka, vidējā arī ne, bet jaunākā sacīja: "Es gan iešu; labāki pie viņa :iet. neka mums visiem pa pasauli klaidīties. Viņš samaksās visus parādus un izglābs mūs no nelaimes."

Tad ķēniņš ataicinājis bārddzini, lai meitas brūtgānam matus apgrieztu; bet nekā bārddzinis neizdarīja: mati brūtgānam bija tik cieti kā dzelzs sari. Ataicināja kalēju, lika nagus apgriezt; bet nagi bija cietāki par katru tēraudu. Neko darīt - bija jāpaliek brūtgānam tādam, kāds bijis. Tomēr jaunākā ķēniņa meita ir tad apņēma briesmīgo kurpnieku. Pēc tam vecais ķēniņš lika kronēt kurpnieku par ķēniņu un nu viņi visi dzīvoja kopā. Bet jaunā sieva negāja vīram blakus gulēt, gulēja citā istabā. Te

reiz naktī jaunais ķēniņš dzird, viņu sauc pie loga. Aizies pie loga vaicāt, ko vajagot? Ierauga: liels ērgli5 tas aicinātājs bijis. Viņš prasa ērglim: "Kas vajadzīgs?"

Ērglis atbild: "Mani kungs sūtīja tev pakaļ: sēsties man mugurā! ``

Jaunais ķēniņš uzsēdās ērglim mugurā un ērglis aiznes uz to lauku, kur velns toreiz viņu līga. Še viņu sagaidīja pats velns un vēl divi kungi. Ērglis nolaidās zemē, bet bijušais kungs lika tiem otriem diviem ķēniņu gabalos sacirst. Abi velna palīgi sacirta ķēniņu gabalos; bet vecis (kungs) novilka tam ādu un tad salika atkal visus gabalus kopā. Tūlin gabali saauga un viņš nu gluži vesels, bij palicis par skaistu cilvēku. Vecais kungs vēl sacīja: "Šo ādu tu vari lietāt bruņu vietā."

Ērglis paņēma atkal viņu, pārnesa atpakaļ un ielaida pa 1ogu istabā. Rītā nāks sulainis ķēniņu modināt, atron jaunu, skaistu cilvēku. Sulainis tek stāstīt vecajam ķēniņam, sievas tēvam. Atnāk vecais, nepazīst vairs un prasa, kas viņš tāds? Jaunais ķēniņš rāda savu veco ādu, nu tikai visi pazīst šo atkal un sieva priecīga bez gala. Kad abas vecākās māsas jauno ķēniņu tik skaistu redzēja, tās aiz skaudības pakārās, ka nebija gājušas pie viņa. Tā nu velnam nāca nagos divi cilvēki, tai vietā, kur vienu kurpnieku bija atstājis dzīvu.