2. A. 361. A. Bīlenšteins Jaun-Auces Mizaišos. LP, VI, 134, 1. AŠ, III, 11a.

Viens vecs, izdienējis zaldāts pagājis uz mājām; bet nekā nebijis ko ēst: ne nu vai tas ķēniņš do ēst, ne arī tas kungs. Tā viņš vienreiz gājis bēdādamies pa ceļu un tā runājis sevī: "Ne nu man vai mans ķēniņš, kam es tik ilgi esmu dienējis, ne arī mans kungs do man maizes! Ka jel velns man dotu maizes!"

Tik līdz kā viņš tā izsaka, te velns arī klāt un saka, ka šim laba loni došot, lai pie viņa dienot gadu un sešas nedēļas. Ja, šis ir arī ar mieru un nu viņi pārmij tās drēbes: velns paņem viņa drānas un tam iedo savas un virl smuku niedru rokā. Un tās smukās drānas cits nekas nav, kā vērša āda un tā niedre ir zirga kāja, bet tas zaldāts to neredz vis. Un iedo naudas maku arī vēl zaldātam, kur nekad nauda netrūks un saka, lai iet uz pilsātu, un ja būs gudrs, tad ies labi. Nu viņš iet pa ceļu uz to pilsātu. Ta tur aka viņam pretī brauc viens jenerālis a seši zirgi. Un tā kā tie nāk klātāku un šo pamana, tā viņi projām pa grāvju grāvjiem: tos ratus salauza un to jenerālu izsviež. Bet jenerālis nu šim nāk ar visu savu kara spēku pretim un no tālienes a plintēm sāk šim šaut. Tā viņš saka: "A, a! nu jau saule i uzlēkusi, nu jau mušas sāk rasties!"

Kā nu šie atkal sāk šim a lieliem gabaliem šaut virsū, tā viņš, atkal to dumpi dzirdēdams, saka: "Nu jau nāk dienas vidus, nu ronās dunduri!" un šim nekas nekait. Un viņš aiziet līdz tam pilsātam, bet nevar ietikt iekšā: visi vārti aizslēgti. Šis pieiet un atgrūž.

Ieiet pilsātā, tur atkal visi logi aizslēgti un visi cilvēki sabēguši iekšā, redzēdami, ka vells nāk. Tā viņš pieiet pie vienā kaufmaņa durvim un klauvē, lai laiž iekšā. Tā tas kaufmanis liek savam puisim Ansim, lai paskatās, kas tur klauvē. Šis paveŗ mazu šķirbiņu, paskatās un saka, ka tas vells tur dauzoties, lai laižot iekšā. Nu šiem visiem tik bail, lai dies pas. Pa kādu laiku tas kaufmanis raida atkal savu puisi, lai skatās, vai vēl tas vells stāv? 'Tik drīz kā šis paver tās durvis, tā šis iekrīt pa tām durvim iekšā un mans Ansis nu bēgt. Tā šis ,aka noķeŗ viņu pie rokas un prasa, vai negrib pie viņa līgt pa sulaini?

"Ja!" šis (Ansis) saka, "bet ka zi, vai kungs mani atlaidīs?`' Nu šis raida,

lai iet paprasīt, vai atlaidīs. Tas kaufmanis saka: "Es tev atdošu visu tavu gada loni,

ka tik tu vien pie viņa eij!"

Tā nu viņi salīgst. Nu tas kaufmanis domā, ka tas vells ir projām; bet nekā. Viņš nu raida savu sulaini Ansi, lai iet paprasīt, vai nevar kādu kambari šim izīrēt uz gadu un sešām nedēļām. Nu šim, tam kaufmanim, tik bail; bet ko nu var darīt? Neizīrēs to kambari - varbūt tas vells nopostīs šo pavisam.. Tā nu viņš tur paliek pie tā kaufmaņa; bet vēl neviens cits nedrīkst iet laukā. Pa kādam laikam saka tam Ansim, lai liek divi lielas, lielas kastes uztaisīt. Ja, tā nu uztaisa un dišlēra zeļļi atnes tās šurp. Un kā un viņi nesīs iekšā, tā ierauga šo, to vellu, tur stāvim. Vērša āda a visiem ragiem mugurā un zirga kāja pa spieķi rokā. Tā šie apakaļ un tur šis, tas Ansis, viens pats arī nevar ienest tās kasta iekšā. Tā tas Ansis ieiet un saka: "Mīļais kungs! pastāvit bišķi tur kaktā, kamēr mēs tās kastes ienesīsim!" un izklājis savus paltrakus tur viņam priekšā, tā ka šie nevar redzēt un nu ienesuši tās kastes. Šis nu liek prasīt, cik tās kastes maksā? Dišlēris saka, ka nekā negribot, lai tik esot miers dzīvāt; bet šis nav a mieru un aizsūta pa to simtu rubuļus. Un tā nu mans vells paņem savu naudas maku un krata un krata tik tās kastes pillas ar naudu. Bet Ansis atkal visu izteic, kā viņa kungs dzīvā, ka citu nekā nedara, kā tik krata naudu no maka tais kastēs iekšā. Un nu ļaudis arī no viņa tā nebaidās kā pirmāk. Tā uz vienreiz tas ķēniņš - tas tas pats, pie kā viņš dienējis - spēlēdams uz kārtim nospēlējis visu savu valsti un nu liek savam sulainim iet pie vella, lai palien naudas. Šīs tam sulainim nelien vis, bet liek, lai ķēniņš pats atnāk. Nu tas ķēniņš nedrīkst iekšā ienākt. Pēcāk, ka nu iedrošinājies, lūdz, lai palien tās naudas! Šis ātrāki nelien, kamēr ķēniņš vienu no savām divi meitām dos . . Tā tas ķēniņš pāriet tukšā un runā, ko darīs? Vai ies, vai ne? Tā tā vecākā tūlin ielec akā un noslīcinājas. Tā jaunākā saka: "Kamēr tu savu valstību paspēlē, tamēr es labāki iešu gan pie tā vella!" Un nu šis arī piegrāb vienu lielu bļodu a dukātiem un iedo tam ķēniņam; un šis nu atpērk to valsti atpakaļ.

Šis jau to gadu ir izstāvējis, tik vēl tās sešas nedēļas ir un nu mācītājam liek trīs reizas uzsaukt; un kā nu tās kāzas un nu jālaulā, tā tas mācītājs nedrīkst un nedrīkst nākt šo laulāt. Beidzot mācītājs domā : "Es jau taču esmu kristīts cilvēks, man jau nekā vells arī nevar darīt!" un iet un salaulā.

Nu i tās sešas nedēļas paiet un viņš iziet un aizslēdz savu naudas kambari pie tā kaufmaņa un nolauž tai atslēgai zobus par zīmi un pasaka, lai citu nelaiž tur iekšā, kas šo zīmi nevar parādīt. Un tā viņš aiziet pie savas gaspažas un pārlauž gredzenu pušu, patur to vienu pusi, to otru pusi iedo viņai pa zīmi. Un nu iet pa to pašu ceļu aka projām un nonāk pie tās pašas vietas, kur toreiz ar īsto vellu saticies. Tā vells arī klāt.

"Are!" šis saka, "vai es neticu, ka tev labi ies. Un nu mēs esam švāģeri. Tev tā viena māsa, man tā otra." Tā, kas akā noslīkusi, tā māsa vellam par sievu.

Un nu tas vells aka paņem savas drānas un šim ado viņa šineli. Nu, ko nu šim bēdāt? Nu šim naudas i, nu viņš to šineli arī nevalkās vai. Un turpat tirgus- viņš nopērk sev citas jaunas drānas un zirgus un ratus un aizbrauc uz pilsātu, sauc Ansim, lai laiž iekšā! Šis nelaiž ne dzirdēt viņu pie tās naudas. Nu šie strīdis tur ilgu laiku. Šis prasa: "Kāds ta bija tavs kungs?"

Ansis saka: ,,Tāds: vērša āda ar visiem ragiem mugurā un zirga kāja pa niedri roka."

Nu šis tik dabū zināt, kāds viņš izskatījies. Nu viņš parāda tās atslēgas zobus, to zīmi; un nu Ansis ielaiž gan. Tā viņš noiet atkal pie savas gaspažas, šī viņu arī neuzņem un pagalam neuzņem, ka šis neesot viņas vīrs. Šis prasa, kāds ta viņas vīrs bijis?"

Viņa saka : "Tāds : Vērša āda mugurā a visiem ragiem un zirga kāja pa niedri rokā!"

Viņš nu iedo šai to pusgredzenu un šī nu paliek tik priecīga, ka nav vis vells viņas vīrs.

Un tā viņi vienu vakaru staigā pa to dārzu. Uz vienreiz šī ierauga savu māsu arī un šis arī pazīst to vellu. Tie arī abi divi staigā pa to dārzu saķērušies. Tā tas vells viņam teicis: "Are! vai es tev neteicu, ka mēs esim švāģeri: tev i tā viena māsa, man tā otra!"

Un tā viņi atkal izšķīrušies, un šie vēl dzīvo šodien tai pilsātā.