3. A. 361. T. T., Jaunpilī, A. Bīlenšteina kr. LP, VI, 134, 3.

Vienam tēvam bija dikti slinks dēls Ansis, kas nevienu amatu

nevīžojis mācīties. Beidzot tēvs iedevis pie kuģinieka, lai tas zina, ko dara ar tādu sliņķi. Un kuģinieks zinājis arī, izmācījis ātri par cilvēku, tur nelīdzējuši ne lāsti, ne pātari.

Reiz kuģinieks ar Ansi atkal braukuši pa jūru. Sacēlusies liela vētra, auka, negaiss. Auka kuģi sadauzījusi, kuģinieku noslīcinājusi, bet Ansis paglābies uz: blankas gabala un peldējis mocīdamies. Mocījies, mocījies - nevarējis vairs papeldēt un iesaucies: "Kaut pats velns nāktu palīgā!"

Tūlin velns klāt, aizvedis Ansi uz elli un licis apakš katla uguni kurt, bet vāku nebijis brīv pacelt, ne arī iekšā skatīties, kas tur vārās. Tomēr Ansis tev nocietīsies! Vienu dienu taču pacēlis vāku un ieraudzījis katlā savu noslīkušo kuģinieku, kas viņu tik daudzreiz bija pēris.

Nu Ansis smaidījis vien un kūris uguni divreiz tik lielu, kuģiniekam atspītēdams par pērieniem. Te velns ieskrējis: "Ansi, kamdēļ kur tik dikti?"

"Ja, tur mans kuģinieks vārās. Tas deva man, es dodu viņam."

Nu, un tā nu tur sabijis ellē desmit gadu un par to laiku noaudzinājis nagus Šķipeles gaŗumā, bārzdu, ka varējis divi reiz ap vēderu apsiet, matus atkal līdz papēžiem. Bet nu par varu arī vēlējies no elles ārā izkļūt, pie cilvēkiem būt. Labi! velns laidis arī un iedevis kā algu vienu rubuli, teikdams: "Ansi! tev nevajaga muļķim būt. Paņem to rubuli, liec no vienas saujas otrā, būs katrā rokā rubulis; un ikreiz tā liksi, ik rubuļu piegadīsies."

Labi. Nu izgājis laukā, bijis bagāts vīrs. Bet vienam krodzeniekam bijušas trīs skaistas jo skaistas meitas. Ansis, kā turīgs vīrs, gājis vecāko meitu bildināt. Tā atteikusi: "Labāki pakaŗos, nekā pie tā velna eimu!"

Bildinājis vidējo, tā atteikusi: "Labāk ezerā lecu, nekā pie tā velna kalpa eimu!"

Tad Ansis atjēdzies, ka nauda vien nelīdz, vajaga skaistumam arī būt, un nodzinis gaŗo bārdu, apcirpis matus, nogriezis nagus un nu gājis pie jaunākās meitas. Tā tūlin gājēja. Bijušas kāzas. Bet abas māsas, redzēdamas, ka jaunākai māsai tāda laime, ka atraidītais Ansis tik skaists tapis, bēdās viena pakārusies, otra ielēkusi ezerā. Ansis dzīvojis laimīgi ar jauno sievu.

Te vienu dienu atlabis velns: "Ansi, Ansi, tu mani padarīsi gluži nabagu! jo tiklīdz rubuli no vienas rokas otrā svaidi, man viens rubulis ik reizes tev jāatdod. Dod pirno rubuli atpakaļ!"

Atdevis arī, jo bagāts jau tikpat bij.is. Ko par to laiku ar rubuli bija sakrājis, tas jau arī bija milzumis daudz.