6. A. 301. A. Lerchis-Puškaitis, Džūkstē. LP, IV, 22, 2. AŠ, III, 11d.

Vienam puisim dzīvē nemaz labi nesviedies: tā tik nokūlies vien pa pasauli. Vienu dienu šis pats puisis, uz mežu iedams, ierauga pie vītola sarkanu vīru. Puisim paliek tā ērmīgi; bet sarkanais uzprasa: "Kur tad nu?"

"Nekur, tik tāpat! Ko lai dara? Tā pa to pasauli jāvandās: griezies uz vienu pusi, uz otru - nekur labumu ieraudzīt."

"Vai nav muļķis tā runādams!" sarkanais atsaka, "nāci pie manis - varu labumu tev tik daudz dot, ka nespēsi ne panest. Tev jāapsolās tik visu to darīt, ko es gribu."

"Un kas tad tas būtu?"

Tev nav brīv gada laikā galvu sukāt, mazgāties, pirtī iet, "

kreklu vilkt, degunu šņaukt; tad tev jāmājo tādā alā, kur mikls un drēgns, kur tumšs un nemīlīgs. Šinī alā piesūtīšu tev šādus tādus; ar tiem būs jāder gan uz spēkiem, gan uz gudrībām. Cik reiz tu paliksi viņiem apakšā, tik reiz man labums celsies. Cik

reiz viņi paliks tev apakša, tik reiz tev pašam labums celsies. Vai esi mierā ar tādu norunu?"

"Pārliekam labi!" puisis atteic un aiziet sarkanajam uz alu līdz.

Drīzā laikā sarkanais piesūta puisim kādus nekādus derētājus. Bet puisis brīnum attapīgs: katrreiz tam paliek lielā puse, caur ko jau sapelnījies lielu kaudzi zelta alas dibenā. Sarkanais jau rausta plecus un gudro, kur ņemt labākos gudriniekus, kas puisi pārspētu.

Te uzreizi dabū viens ķēniņš zināt. ka tai un tai alā tik gudrs puisis, ko nevar ne aizrunāt, ne derēdams uzvarēt. Ķēniņš brauks raudzīt. Atbrauc - puisis lētāki neder, kā uz vienu ķēniņa muižu, kas ir ir. Ķēniņš domā, domā, beidzot derēs arī. Kā der - puisis atkal vinnē. Ķēniņš aizbrauc nospļaudamies; bet puisis tik smej vien: liela zelta kaudze un nu vēl muiža!"

Necik ilgi tas - cits ķēniņš atkal klāt ar derībām. Bet puisis lētāki neder, kā uz vienu ķēniņa meitu. Ja puisis vinnē, ķēniņam jādod viena no meitām par sievu. Ķēniņš domā, domā, beidzot derēs arī. Kā der -- puisim atkal Lielā puse. Ķēniņš aizbrauc nospļaudamies; bet puisis nu vīrā: liela zelta kaudze, muiža un ķēniņa meita par sievu! Drīzi arī gadam beigas. Vienu dienu atnāk sarkanais, izved puisi no alas un piesaka tūlin iet pie tā ķēniņa meitas precēt- Puisis grib taču nomazgāties, kā lai tāds ejot; bet sarkanais ne par ko. Lai ejot tāds, citādi nebūšot nekā! Puisis aiziet arī. Ieiet ķēniņa pilī -- vecākā māsa tīri ārprātā. Pie tāda lai viņa ejot, drīzāk izskatoties pēc velna, ne pēc cilvēka un tādu lai precot: viņa labāk noduroties uz sētas mieta, ne vēl tādam virsū skatoties.

Nu rauga pie vidējās māsas pielabināties; bet tā tāpat; viņa labāk ieskrienot dīķī, ne vēl tādam virsū paskatoties.

Nu rauga pie jaunākās māsas. Ja, tā ar mieru, lai nākot nedēļas laikā uz kāzām! Labi. Puisis nu atiet atpakaļ, nomazgājas, notīrās, nopērk par savu zeltu labas spožas drānas, iegādājas karīti, labus zirgus un tad aizlaiž uz ķēniņa pili, ka zib un spīd un laistas.

Iznāk jaunākā ķēniņa meita pretim. Nemaz vairs nepazīst, kāds nu viņas brūtgāns, netīk acis nolaist, cik daiļšs, cik spožs un patīkams. Šī nu laimīga bez gala, bet vecākas māsas, tas aiz žēluma, ka tīšā prātā apsmādējušas savu laimi, izskrien laukā un viena noduŗas uz mieta, otra ieskrien dīķī.

Bet sarkanais arī kāzu dienā bija laimīgs : puisi nedabādams, tas dabūja tai vietā divas ķēniņa meitas. vienu dīķī, otru uz mieta.