7. A. 361. R. Bērziņš, Smārdē. LP, IV, 22, 3.

Reiz dzīvoja dikti slinks skroderis. Strādāt nevīžodams, labāk gājis pasaulē laimi meklēt. Iedams satiek velnu ; velns prasa, ko šis meklējot?

"Darbu meklēju; bet tik tādu: gulēt un ēst!"

"Vai negribi pie manis līgt: es atkal tādu ilgi meklēju, nevarēju nekur sadzīt - nu pienāca pats klāt."

Labi - viņš līgstot. Salīgst tā: ja skroderis gadu neizdzīvos, tad velns dabū viņa dvēseli; ja izdzīvos, tad velnam jādod vesels maiss naudas. Bet viena lieta: skroderis pa to gada laiku nedrīkst no istabas nemaz ārā iet un nedrīkst nekā strādāt, pat muti mazgāt ne. Kā salīgst, tā velns iedod skroderim tādu maciņu, no kuŗa var naudu izbērt, cik gribas. Skroderis noiet pilsētā, izīrē istabu un piebeŗ to ar naudu gandrīz pilnu. Pēc laika velns klāt: lai ar naudu tik .spoži nedzīvojot, jo neesot vairāk ko dot! Skroderis atteic: "Ja tev trūkst naudas, tad līgums beigts!"

"Ne, ne, ne, vēl nav beigts! Manam tēvam arī vēl ir nauda.`' Velns projām. Te gadās pilsētā viens tirgotājs, kam naudas pietrūcies. Paziņas to sūta pie skrodera: tam esot naudas bez gala. Tirgotājs ienāk pie skrodeŗa: vai varot dot? Kādēļ ne? Cik tik gribas! Iedod tādu maišeli. Tirgotājs grib skaitīt, bet skroderis atteic: lai neskaitot, kur to varot izskaitīt! "Labi, labi!" tirgotājs patencina un grib aiziet, bet skroderis vēl pasauc atpakaļ un iedod tirgotājam tādu milnu drāniņu pārnest savām meitām.

Tirgotājs pārnes drāniņu., dāvā vecākai meitai -- tā neņem tādu skrandas gabalu; dāvā vidējai - tā neņem tādu skrandas gabalu; dāvā jaunākai - tai Dieva dots: paņem drāniņu un paglabā.

Pa to laiku velns atkal klāt : Mi nebārstot vairāk naudu, esot pagalam paša nauda, tēva nauda un vēl tēva-tēva nauda.

"Nu, kad tev naudas nav, tad līgums beigts.!" To teicis, skroderis sagrābj naudu, no istabas ārā un projām. Vispirms skroderis noiet pie bārdas dzinēja nodzīt bārdu. Bārdas dzinējs tīri sabaidās no tāda putnu baidekļa, kāds skroderis izskatās, un izsviež pa durvim laukā. Bet priekšnamā skroderis lūdz bārdas dzinēja puiku, vai tas nevarot viņam bārdu nodzīt? Puika tūlin. Labi. Līdz ko bārda nodzīta, skroderis liek puikam cepuri turēt: būšot aizmaksāt. Puika norauj cepuri un skroderis piekrata pilnu ar zelta naudu. Bārdas dzinējs, to redzēdams, kas puikam par laimi, paliek aiz žēluma ārprātā un nositas. Tā velnam viena dvēsele nagos.

Nu skroderis apģērbjas labās drānās un tad aiziet kā princis pie tirgotāja meitām uz precībām. Noiet tur: lai iznāk tā, kas viņa drāniņu pieņēmusi! Iznāk jaunākā meita. Skroderis paņem drāniņu un pieber pilnu ar zelta naudu: lai nopērkot par to brūtes apģērbu! Jaunākā meita izpērk pusdrāniņu: ir jau ko redzēt, kas par apģērbu; izpērk visu drāniņu: nu laistās, kā kura katra princese. Skroderis apprec jaunāko meitu un dzīvo laimīgi. Bet vecākās māsas aiz sirdsēstiem, ka aizlaidušas tādu laimi gaŗām, ņemas noslīcināties. Tā velnam trīs dvēseles nagos, kauču skroderi nedabūjis, nedabūjis.