8. A. 36l. Pogu Jānis, Bechmanis. Bramberniekcs. Brīvzemnieka kr. LP, VI, 134, 2.

Citureiz pie labi uzvedīga saimnieka dzīvoja puspuisis Janelis; bet tas bija gaužam slinks un liels miega pūznis. Kad rudeņos saimnieks rītiem to agrāki pacēla, lai iet uz ezera malas pļavu zirgus sameklēt, tad Janelis mūžam atrūca: "Labāk pie velna dzīvot, nekā pie tāda saimnieka, kas ne naktī miera nedod!"

Un tā gandrīz pie katra darba tam plūda šie vārdi: "Labāk pie velna, nekal pie tāda saimnieka!"

Daudzreiz arī tas, pie darba izgājis, nolikās vienkārši gulēt un nebēdāja ne par godu, ne par kaunu.

Tā tas bija sasniedzis divdesmito gadu. Te vienu rītu saimnieks atkal priekš gaismas pamodinās šo: "Janīti, dēls, ej ezera malā zirgus sameklēt!"

Bet šis atcērt: "Desmitreiz labāk pie velna dzīvot, nekā pie tāda saimnieka!" un aiziet gan čūrādamies, soļus vilkdams. Noiet ezera malā, zirgi paši klāt nenāk, jāmeklē būtu, tas

šim netīk, gŗūž atkal tos pašus vārdus: "Labāk pie velna dzīvot, nekā pie tāda saimnieka!"

Te - kur gadījes, kur ne --- pienāk smalks kungs pie Janeļa: "Ko tu gribi no manim? Es esmu velns! Vai tev patīk pie manim dzīvot? Es tevi tik agri augša necelšu kā tavs saimnieks, un darbs arī tev vieglāks būs nekā pie viņa."

Janelis, to padzirdējis, smēja vien un gāja velnam tūlin līdza. Nogāja velna mājās, un kad jau bij liela diena, velns tam lika savus bērnus no istabas iznest, namā ienest un uz mūrīšiem sasēdināt. Padarīja to - lika Janelim apakš trim katliem uguni kurt, bet tā, ka nekad uguns neizdziest. Pēc tam velns saāvās un aizgāja. Kur gāja, to Janelim neteica.

Pirmās trīs, četras dienas Janelis kūra uguni svilpodams un sildījās un gulšņāja, bija īsti pa prātam, bet drīzi apnika ir sildīties, ir gulēt, ir uguni kurt. Un redzēdams, ka velns Pa dienām mājā nestāv, tas apķēra ātri, kā slinkums izlāpāms. Pa dienas vidiem nekūra. nemaz vairs uguni, tikai rītiem, vakariem, kad velns pa mājām nodauzījās. Gan mazie vellēni, uz mūrīša sēdēdami, Janeli skubināja: "Kur uguni, kur uguni!" bet Janelis atsaucās itin tā parupji: "Krupji, turat muti!"

Tā tas gāja vienu laiku, otru, te velns jau brīdināja Janeli : "Janeli, Janeli, tu slinko par traku - es tevi aiztriekšu!"

Bet Janelis nu taisni ne tik nelabojās. Un vienu dienu, kad mazie vellēni atkal to skubināja uguni kur.t, Janelis tapa tik negants, ka sagrāba vellēnus aiz pakauša un krāsnī iekšā. Vellēni kaukdami sadega. Vakarā pārnāk velns - prasa: "Kur bērni?'`

"Krāsnī sadega!" Janelis atsaka, "tie krupji nedeva man mieru!"

Par to velns gaužam saskaitās un atlaida Janeli, iebērdams par algu maisu galu naudas.

Bet Janelis teica, ka ceļa vairs nezinot uz vecā saimniel,a mājām, lai velns pavadot! Velns izveda Janeli un atstāja ezera malā, tai pašā vietā, kur salīdzis. Bet tikko velns bija atstājies, te Janelis pamana briesmas: mati tam ka mežs, kā biezākie krūmi sāk novelties, izpūrināties un roku pirksti, kāju nagi aug augdami šķipeles lielumā. Tīri pēc zvēra nu izskatās. Gan rāvis naželi laukā šķipeles nagus apgraizīt, bet nevar vis: jo griež, jo sāp neganti sāp, nevar nogriezt. Neko darīt. ies tāds pats mājā, lai arī smej. lai zobo. Bet pāriet mājā. saimnieks ar mājiniekiem nepazīst Janeļa vairs, par velnu to notura un kāds koks katram rokā, dzen mežā atpakaļ.

Aizgāja Janelis uz pilsētu, cerēdams labākus audis atrast; bet kas tev deva labākus? Visi no velna baidījās vēl trakāki kā no sērgas. Un ja arī kāds būtu pieņēmis, ir tad pa kurām durvim tas nevarēja vairs ieiet, jo mati šimbrīžam bija izauguši mazākais seši pēdas gaŗi un visi stāvus gaisā un visi tik cieti kā dzelzs drāts. Nu nabaga Janelis dulburēja, dulburēja, slapstīdamies drīzi še, drīzi tur: beidzot apnika pavisam dzīvot un nodomāja galu darīties. Bet iekāms nāvē tas skrēja, viņš gribēja velnam labi atspītēt un viņa dukātus pa ielu izmētāt, pa dubļiem, kur tik tā sliktākā vieta. Sāka mētāt vienu sauju, otru, trešu - mētā vienu cēlienu, mētā visu dienu - maišelī Kā neplok, tā neplok.

" Janelis attapās, "kad man tāda laime, nebūšu muļķis, vēl lāgu meklēdams! Celšu par dukātiem krustceļā pili; to es izdarīšu velnam spītēdams!"

Uzcel pili, lepnu zelta pili, pašā krustceļā un uzlika virsrakstu pils ģēvelē: "Nākat audis, ēdat ļaudis. dzerat audis - viss par velti!"

Un tad nāca arī ]audis, viens nāca ēst, otrs nāca dzert, neviens vairs nebaidījās no elles Janeļa. Arī pats ķēniņš tur reiz atšāvās, nevis ēst un dzert -- to ķēniņam nevajaga - bet naudas tam trūka, tik aplam trūka, ka pat Janelim savu vecāko meitu

piesolīja, lai tikai kādu maišeli neliegtu. Janelis, ķēniņa meitu, tādu nedzirdētu laimi, tādu lepnu sievu, nebija ne sapņojis un tūlin atdeva ķēniņam divi maisus dukātu, trīs arī būtu devis. Labi. Bet nu bija ķibele. Vecākā ķēniņa meita, to vardu vien : Elles Janeli, padzirdējusi, ne par ko neiet pie tāda. Varot ar lāpstas nagiem vai vēl saplēst viņu un ko visu ne. Nu bija Janelis atkal bēdās, sieva tepat rokā būtu - nava. Nu, ko nu darīs nabadziņš? Ies velnu nolūgties, lai atņem, kas augumam pārāki. Aiziet ezera malā, senākā vietā, un sauc un brēc, lai atnāk velns, uz mazu brītiņu lai atnāk! Atnāk gan šis: ko gribot?

Tā un tā! - lai apžēlojas par viņa matiem un nelāgiem nagiem!

Velns gan papriekšu noņurd: "Ko tev, sliņķi, līdz, ko tev līdz?" bet beidzot ļausies pielūgties un atņem, nagus ar zobiem nokož, dzelzs matus izplūc. Nu bija Janelis atkal pēc cilvēka, nu gāja uz mājām un laida vecākai ķēniņa meitai ziņu ka varot tagad precēties. Esot smuks, esot skaists, visi labumi kopā. Bet vecākā ķēniņa meita noticēja Janeļa ziņai, vidējā arī ne tikai jaunākā ticēja un aizgāja vietraugās. Aizgāja - ja, smuks, kas smuks. Nu bija Janelim kāzas pēc trim nedēļām ar jaunāko ķēniņa meitu.