9. A. 361. Krēsliņu Jānis, Malienā, "Latv. teikas" II, 11. LP, VII, II, 19, 6, 1.

Noskumis jauneklis gāja pa ceļu. Tēvs un māte mājā gulēja neveseli un maizes nebija ne kumosa. Gan viņš vienu otru bija lūdzis pēc palīdzības, bet nekā nebija dabūjis. Izmisis viņš izsaucās: "Kad cilvēki man nepalīdz, kaut jel pats velns man palīdzētu!"

Tikko jauneklis šos vārdus bija izrunājis, kad arī velns, nevis ar gaiļa vai zirga kājām, bet kā smalks kundziņš melnos astainos svārkos, viņam parādījās un to uzrunāja : "Labdien, draugs' Par ko tik noskumis?"

Kā nu nebūšu noskumis? Trīs dienas neesmu ēdis, svārki "

noplīsuši, auksts laiks, salst."

,,Kad tik vien vainas, tad jau varu palīdzēt," velns saka, ,še tev svārki, valkā viņus vesels, naudas arī svārku kabatā ,

netrūks." Jauneklis priecīgs grib svārkus vilkt mugurā.

"Pag, Pag, pirms svārkus apvelc, mums vēl jānorunā līgums. Tevim iepriekš jāapsolās izpildīt viss tas, ko tev pavēlēšu. Pirmkārt, tev šie svārki jāvalkā trīs gadi no vietas dienu un nakti un tev nav brīv viņus ne reizi novilkt. Otrkārt, tev pa šo laiku nekad nav brīv muti mazgāt. 'Treškārt tev nav brīv galvu sukāt un degunu šņaukt. Ja to izpildīsi - būs labi; ja ne - tad tev gals klāt."

Jauneklis to apsolījās un velns aizgāja, solīdamies pēc trim gadiem šinī pašā vietā ar jaunekli sastapties.

Jauneklim mājā pārejot, tēvs priecīgs prasīja: "Ai, dēliņ, kādi tev skaisti svārki! Vai maizi arī pārnesi?"

"Maizes un naudas kā pelavu!" dēls sacīja, lai laižot tik roku šā kabatā, tad tūlin redzēšot. Tēvs neticīgi iebāza roku dēla kabatā un izvilka pilnu sauju dukātu. Nu bija prieki bez gala. Bet kad dēls stāstīja, kā Pie naudas ticis, tad tēvs noskumis kratīja galvu, sacīdams: ,Diezin, dēliņ, vai iespēsi visu to izpildīt? Bet dzeršanu tev, dēls, turpmāk vajaga atmest; dzērumā varbūt piemirsīsi, ko velnam solījies."

Dēls to apsolīja. Tā viņš nodzīvoja pirmo gadu. Mati tam izauga gaŗi sapiņķējušies, ģīmis melns, netīrs, deguns notecējis kā jumta ledtekas, svārki spīdēja vien no netīrumiem. Jauneklis bija palicis par smirdošu riebekli. Visi no viņa bēga., kaut gan tam naudas bija bez ziņas. Visu atstumts, jauneklis sataisījās uz vientuļa dzīvi : nopirka māju un naudu sakŗāva šķirstos saviem piederīgiem. Arī nabadziņiem tas deva ar bagātu roku, bet cieši piekodināja, ka tie nedrīkst sacīt "paldies!" jo tad visa bagātība izzudīšot. Pie jaunavām tam laimes nebija, jo kaut gan vienai, otrai bagātība ļoti patika - pie tik netīra cilvēka tomēr neviena negribēja iet. Sadusmojies viņš teica: ,.Tagad jūs mani atraidat, bet nāks laiks, kad man skriešus pakaļ skriesit!"

Pagāja arī otrs gads un tagad jauneklis apņēmās arī trešo pārciest. Un tikko trīs gadi bija apkārt, tad arī jauneklis bija tai vietā, kur priekš trim gadiem ar velnu derību slēdza. Novilcis velna dotos svārkus, tas tos pakāra pie koka. Te arī velns, rūkdams un kā viesulis riņķī griezdamies bija klāt un sauca pikti: "Vai tu jau atnāci?"

"Zināms," jauneklis droši atbildēja, "tevi jau sen gaidīju, tavus svārku par visas pasaules bagātību ne stundas vairs neturēšu mugurā."

"Sasodīts nelietis!" velns brēca, "man iztērēji tik daudz naudas. Būtu tik vēl vienu sauju zelta ņēmis, tad visa mana bagātība būtu pagalam!"

To sacījis, velns pakampa svārkus un aizskrēja, kā smiltis vien nokūpēja. Jauneklis nu steidzās priecīgi uz māju -- viņš bija velnu uzvārējis. Pirmais darbs bija mazgāties. Bet kur nu! Mazgājās. mazgājās, bet balts netika. Nu tēvs un māte kurināja pirti un salūdza trīsdesmit sievas palīgā nomazgāt. Šās izmazgāja četri podi ziepju, izberza divi vezumi akšķu, bet tad arī bija pulka balts kā ābols un skaists kā princis, kā to ir pazīt nevarēja. Nu gan visas ciema meitas meta uz viņu acis un visādi mēģināja tam pielabināties. Bet jauneklis sacīja: "Toreiz jūs mani nicinājāt, tagad es jūs negribu!"

Viņš aizgāja pāri pār Daugavu un no turienes atveda skaistu zeltenīti, ar kuŗu dzīvoja ļoti laimīgi un dzīvo vēl tagad ja tikai nav nomiris.