Netīrais velna kalps.
10. A. 361. Brīvnieku Liesma no E. Olmanes, Rumbeniekos. Jkr. V, 70 (41).
Izdienējis zaldāts gāja pa mežu, gāja, gāja -- satika braucot lepnu kungu, zelta karietē, zīda drānās. Tas bija pats velns. Šis uzrunāja veco zaldātu: ,,Ko tu te vazājies bez darba? Līgsti pie manīs par puisi!"
Zaldāts atbildēja: "Kā nu nē? Gribētu gan pie tevis līgt." Nu sāka kaulēties.
Velns noprasīja, ko zaldāts mākot, zaldāts turpretim, kādu loni došot.
Beidzot teica velns: "Vai spēsi visus manus nosacījumus izpildīt?"
Un kad zaldāts to apsolījās, tad velns nosacīja: "Muti tev nav brīv mazgāt, matus tev nav brīv sukāt, degunu tev nav brīv slaucīt, bet tabaku vajag tev šņaukt, cik tik vari. Tu vari dzīvot un darīt, kā un ko tik gribi, un naudas dabūsi, cik tik prasīsi, tik pasauc : Barun."
Nu velns aizveda zaldātu uz krogu un teica: "Te tev jādzīvo" un aizbrauca.
Zaldāts nu apmetās krogā. Reiz ienāca tur jauns zaldāts un prasīja krodzeniekam : ,,Vai nav te kāds, kas ar mani gribētu uz naudu trumpāt?"
"Te ir gan viens," atteica krodzenieks, bet jums jau riebsies ar viņu būt kopā. Utis tam rāpo pa drānām, puņķis nokāries līdz vēderam un pats smird pēc tabakas kā velns."
"Lai, lai, kad tik viņš māk trumpāt," jaunais zaldāts atteica. Krodzenieks pacēla veci, kas gulēja uz beņķa, un aizveda viņu pie jaunā zaldāta.
Miegu no acim izberzējis, tas iesāka trumpāt, bet paspēlēja visu nautlu. Izgājis ārā, viņš sauca: .,Barun!"
"Ko tu gribi?" velns iesaucās.
"Naudas gribu, naudas gribu," teica vecais. "
"Še." Un velns iedeva viņam divsimti rubļu. Vecis paspēlēja atkal, bet jaunais zaldāts, kam jāsteidzas bija uz mācību, nevarēja vairs kavēties un gāja projām.
Virsnieks, pie kuŗa jaunais zaldāts dienēja, prasīja tam: "Kāpēc tu tāds dulls Esi, vai piedzēris?
"Ak, ne!" atbildēja zaldāts, ,bet esmu tikai priecīgs. Krogā vinnēju trumpādams divisimti rubļu."
Simtu rubļu iedeva tas savam virsniekam. Virsniekam nu arī uznāca spēles iekaisums, viņš nogāja uz krogu un prasīja krodzeniekam: "Vai te nav kāda, kas gribētu ar mani uz naudu trumpāt?"
"Ira gan," atteica krodzenieks, "bet jums jau riebsies ar viņu būt kopā. Tam utis rāpo pa drānām, puņķis nokāries līdz vēderam un pats viņš smird pēc tabakas kā velns."
" "Lai ir, lai ir," virsnieks saka, "kad tik viņš māk trumpāt.
Krodzenieks uzcēla atkal no beņķa veco zaldātu un pieveda to pie virsnieka.
Miegu no acim izkārpijis, tas iesāka trumpāt, bet paspēlēja atkal visu naudu. Arā izgājis, tas sauca: "Barun!"
"Ko tu gribi ?" atskanēja atbilde.
"Naudas gribu, naudas gribu," teica zaldāts.
"Še!" un velns iedeva tam četri simti rubļu. Bet tas paspē lēja arī tos un gāja laukā. Virsnieks prasa: "Ko tu laukā dari?"
Naudu kaļu," atbild vecis. Ārā izgājis, zaldāts sauc : "Barun!"
"Ko tu gribi?" atskan.
"Naudas gribu, naudas gribu," saka zaldāts. "Kur tu tik daudz liec?" prasa velns.
"Es trumpāju ar vienu virsnieku un paspēlēju," atbild zaldāts.
"Labi," saka velns, "naudu dabūsi, bet uzmanies: es arī iešu krogā, zināms neredzams, izvilkšu virsniekam visas trumpas un iedošu tās tev. Tev vajag atvinnēt no virsnieka visu naudu."
Velns iedeva vecim atkal četrisimti rubļu un trumpošana iesākās no jauna. Vecis šoreiz atņem no virsnieka visu naudu. Virsnieks nomirst.
Veln sauc: "Barun!"
Velns klāt. Vecis nu velnam izteic, ka tas grib dzīvot nomirušā virsnieka muižā., ko velns tam arī atļauj. Vecais zaldāts aizbrauc lepnā karietē ar brangiem zirgiem uz jauno dzīvi. Sulaiņi un citi saimes ļaudis nāk tam pretī un bučo rokas. Visus viņš apdāvina un izlaiž pavēli, lai viņa saimnieki atnāk ar tukšiem maisiem. Saimnieki dzīvoja mazās būdiņās ar sakritušiem jumtiem. Viņi atnāk pie sava jaunā kunga, citi kājām, citi arī braukšus. Kungs sēd nopuņķojies uz zīda spilveniem un šņauc tabaku no dimanta dozes. Sulaiņi gan tam lūdza, lai tas jel apvelkot labākas drānas, aujoties matus izsukāt un muti nomazgāt, bet tas tik atbildēja: "Lai paliek, lai paliek! Būs jau tāpat labi diezgan."
Sanākušos saimniekus viņš uzrunā, ka tiem mājas labāki jāuzkopj, viņš tiem palīdzēšot. Liek tiem no velna maisus ar naudu piebērt. Saimnieki ļoti mīlēja tādu kungu.
Nomira kaimiņu ķēniņš un atstāja trīs princeses. Jaunajam kungam iegribējās palikt par ķēniņu. Viņš atsauc velnu un saka: "Es taču ari gribu precēties, un kad kaimiņu ķēniņam trīs princeses palikušas, tad es gribu vienu no viņām precēt un tur par ķēniņu palikt. Apgādā man labas drānas un kādu, kas man apgriež manus un nomazgā muti."
Velns atbild: "Labi, to visu tu vari darīt, bet kad es tevi saukšu, tad tev vajag visu atstāt un tūlin nākt."
Zaldāts ir ar to mierā. Velns atsauc vienu garu un liek tam, lai viņš vecim muti nomazgā, bet tas aiz riebuma ne klāt nepieiet un aizbēg. Velns atsauc otru garu un liek tam vecim matus izsukāt un nogriezt, bet arī tas aizbēg. Nu jaunais kungs nobildēja pats sevi tādu, kāds tas bija, aizsūta savu bildi princesēm un prasa, kuŗa viņu ņemšot? Vecākā princese saka: "Kad man atdotu visu ķēniņa valsti un visu pasaules zeltu, arī tad es neiešu pie viņa."
Vidējā princese saka: "Kad es visu mūžu vīra nedabūtu, arī tad es neietu pie viņa."
Bet jaunākā princese saka: "Lai viņš būtu kāds būdams, kad tik viņam daudz naudas, es pie viņa iešu."
Velns pats nu ņemas viņam matus izsukāt un nogriezt, muti nomazgāt un viņu apģērbt zīda un samta drēbēs, dod tam zelta kurpes un pataisa viņu smukāku un jaunāku.
Viņš piebrauc pie pils zelta karietē, ar zīda spilveniem un spožiem zirgiem. Vecākā princese prasa saviem sulaiņiem : "Kas tas par smuku kungu, kas tur pie vārtiem piebrauca?"
"Tas ir jaunās māsas brūtgāns," sulainis atbild. Viņa nolec aiz žēlabām no otra stāva un ir pagalam.
"Kas ir tas smukais kungs, kas tur pie vārtiem piebraucis?" otra princese Prasa saviem sulaiņiem.
"Tas ir jaunās māsas brūtgāns," atbild viņai sulaiņi.
Viņa nolec aiz žēluma no trešā stāva un ir pagalam. Jaunākā princese ieraudzījusi savu brūtgānu, gāja tam pretī un nezināja aiz prieka, ko darīt. Viņa izrīkoja lielas, lepnas kāzas un salūdza uz tām daudz viesu.
Kad nu tie bija salaulāti un dancoja savu viesu vidū, tad atskrēja velns un sauca jauno ķēniņu projām. Bet ķēniņš nelikās to nemaz dzirdot un dancoja tik projām ar savu jauno sieviņu, un visi viesi tiem apkārt, tā ka velns nevarēja un nevarēja tam
klāt pietikt. Kad nu velns redzēja, ka tā nevar viņu rokā dabūt, un bija apnicis pūlēties, tad viņš iesaucās: "Nu dzīvo jau, dzīvo, kamēr apnīksti dzīvot!" un bija projām.