11. A. 361. K. Corbiks no vecā Jordāna, Līvbērzē.

Reiz dzīvojis viens untlīgs kurpnieks, bet nelaime tā, ka bijis

liels šmorētājs un naudu, ko nopelnījis, nodzīvojis līdz kliņķim. Ko nu darīt? Darba arī neviens vairs nedevis. Šis nu nabags nogājis uz mežu un apmaldījies. Gājis vien uz priekšu, beidzot nonācis pie kāda ezera. Sācis gribēties ēst, bet ko tad nu grauzīs? Nav ne garozas. Saņēmis dūšu un taisījies lekt iekšā, bet ieraudzījis kādu kungu tuvumā un palicis kā apstulbis. Kungs prasījis: "Ko tu te meklē manā pleķī?"

Kurpnieks nu izklārējis šim visu skaidri un gaiši : esot liels šmorētājs un naudas arī neesot ne graša, darbu arī neviens nedodot un tīri vai spals klāt.

Kungs teicis: "Nu kad tev tīk gŗūti iet, es palīdzēšu, līgsti pie manis uz trim gadiem, es tev došu drēbes, zelta pīpi un zābakus. Ja tu visu labi izdarīsi, tad pēc trim gadiem es tev došu vēl kādu dāvanu. Darbs tev būs viegls, tev būs jātrumpā, tu pastāvīgi arī uzvinnēsi, drīksti arī dzert, bet tikai tik daudz, kā nepiedzeries, ieturi rekti!"

Nu labi, kurpnieks saderēja arī pie kunga uz trim gadiem. Kungs apģērbj viņu govs ādā, iedod koka pīpi, kas kurpnieka acim izliekas zelta, un iedod zābakus, taisītus no govs kāju nagiem, iedod arī naudu papilnam un saka : "Nu tu esi uzpravīts, un pēc trim gadiem atnāc šinī pašā vietā pēc algas!'`

Kurpnieks, pat ne paldies nepateikdams, aiziet tā kā šņāc vien, un nu tik dzīvo zaļi sit visos uz kārtim ārā kā lupatas, un tik saņem naudu.

Kāds bagātnieks, dabūjis zināt, ka dzīvo tāds vīrs pilsētā, kas visus uzvinn, uz kārtim spēlējot, un pats izskatoties tāds, kā neviens cilvēks, bet kā lops. Bagātnieks arī aiziet apraudzīt. Sāk trumpāt, un tiesa : šis nosit bagātnieku vai gar zemi un pataisa nabagu kā bleķi. Nu bagātnieks lūdzās, lai ņemot vienu viņa meitu par sievu. Trumpmanis ar' saka: ,,Sievas man vajaga, un drīz būs manam dienastam beigas, tad varēsim taisīt kāzas."

Bagātnieks nu aizgājis mājās, izstāstījis meitām, ka palicis nabags un ka nu nelīdz niķis, vienai no meitām' jāiet par viņa sievu. Prasījis vecākajai meitai: "Vai tu iesi?"

"Nē! Kāda muiža tad man pie viņa iet, tas jau pat pēc cilvēka nemaz neizskatās."

Prasījis vedējai, tā teikusi: "Ne par ko neiešu!"

Tēvam nu jau dūša pavisam sašļukusi, ka nu jāpaliek nabagam. Jaunākā meita teikusi: "Es gan iešu, lai nu būs kas būs, tik un tā nabagi mēs tagad esam un varbūt, ka es palieku grāfiene." Māsas nosmējušās vien.

Kurpnieks nu zellis nodzīvojis savu laiku zaļi, un beidzot gājis pie sava kunga pēc algas. Kungs iedevis pilnu zeķi zelta naudas un iedāvinājis karieti ar visiem zirgiem. Kurpnieks nu aizbraucis uz pilsētu, nopircis jaunus kāzu uzvalkus ml nu braucis tik špāsīgi, ka neviena nepazinis. Vecākas māsas, ieraudzījušas, ka jaunākai māsai tāda laime, uz vietas ielekušas akā. Kurpnieks nu atdevis tēvam atpakaļ naudu. ko šis paspēlējis un uztaisījis vēl tik lieliskas kāzas, ka visi pabrīnējušies, kur tik bagāts un strems kungs ķēries.