12. A. 361. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis Aumeisteŗos.

Dzīvojuši reiz divi brāļi. Viens bijis strādīgs un dievbijīgs, otrs slinks un gribējis labi dzīvot. Reiz slinkais brālis teicis: "ka vai pats velns man naudu dotu."

Viens burvis slinko izmacījis, ka lai dara. Slinkais aizgājis uz mežu un nostājies uz krustceļiem. 'Tad viņš trīs reizes svilpis. Uzreiz viņam līdzās bijis tāds pinkains kungs, ka bailes skatīties! Pinkainis prasījis: "Kā tev no manis vajaga?"

"No tevis man nekā nevajaga," teicis slinkais, jo viņam bijis . "

no pinkaiņa bailes.

Pinkainis apgriezies riņķī un. tūlin arī palicis par smalku kungu.

.,Nu, vai tagad sacīsi, kā tev no manis vajaga?"

Slinkais izstāstījis velnam, kas par lietu. Velns noklausījies un tad teicis: "Naudu. tu vari dabūt, bet tad mums jāslēdz līgums," un velns stāstījis, kāds ir līgums.

Ja, ar to slinkais bijis ar mieru. Līgums bijis tāds. Slinkam nav brīvu septiņi gadi matus griezt un sukāt, muti mazgāt, nagus griezt un pirtī iet. Ja slinkais tā var nodzīvot septiņi gadi, tad viņš ir no līguma vaļā, ja ne, tad jāatdod velnam dvēsele.

"Ja, es to pildīšu!" teicis slinkais un parakstījis līgumu ar savām asinim. Velns iedevis slinkam maku ar zelta dukātu un sacījis: "Ja tev naudas vajaga, tad ņem dukātu no maka un skaiti. Viņš būs atkal makā atpakaļ un naudas tev nekad netrūks."

Slinkais paņēmis maku un velns tūlin pazudis. Slinkais aizgājis uz māju un apsēdies pie galda. Viņš izvilcis dukātu no maka un uzlicis uz galda, bet tūlin makā bijis atkal jauns dukāts. Slinkais ņēmis no maka dukātu pēc dukāta un arvienu makā bijis jauns dukāts. Līdz vakaram slinkam bijusi uz galda liela kaudze zelta naudas. Trešā dienā slinkais aizbraucis uz pilsētu un nopircis sev lielu namu. Viņš tur apmeties un skaitījis savu naudu.

Pagājis pusgads un slinkā nams bijis pilns naudas. Slinkais licis sev uzcelt lielu greznu pili, bet pats sēdējis pie galda un vilcis no maka dukātu pēc dukāta. Pagājis gads un slinkam metušās bailes. Mati tam bijuši izauguši pār pleciem un savēlušies, nagi pus olekti gaŗi un mute melna, kā skursteņa slaucim. Utis tam vazājušās pa drēbēm, kas bijušas pavisam apskrandājušās. Kad slinkais pa ielu gājis, tad visi cilvēki no viņa bēguši.

Slinkais pārgājis dzīvot uz savu jauno pili un dienu no dienas skaitījis dukātu pēc dukāta no velna dotā maka. Viņš atsaucis savu brāli un tas naudu bēris vienā kambarī pēc otra.

Pagājuši pieci gadi un slinkais izskatījies pavisam briesmīgs. Drēbes tam bijušas nopuvušas un vīles vien palikušas. Pie slinkā atbraucis viens ķēniņš un prasījis tam, lai aizdod naudu. Ja, slinkais bijis ar mieru naudu dot, ja ķēniņš tam apsolās dot savu meitu par sievu. Domīgs ķēniņš aizbraucis atpakaļ un paņēmis līdz slinkā bildi. Naudas ķēniņam pagalam vajadzējis. Ne vecākā princese negribējusi iet pie slinkā par sievu, arī vidējā nē. Bet jaunākā bijusi ar mieru pie slinkā iet, lai tikai ķēniņu un viņa pili glābtu no kauna un negoda.

Slinkais devis ķēniņam tik daudz naudas, cik tam vajadzējis, un pateicis, ka pēc diviem gadiem viņš dzers ar princesi kāzas. Kad septiņi gadi bijuši pagājuši, tad pie slinkā atnācis velns.

Velns bijis pavisam vecs un līks un viens plecs tam bijis nokāries līdz zemei.

"Skaties, tik līks es esmu palicis tev naudu nesdams. Bet tu savu līgumu esi izpildījis." Un velns atdevis slinkam parakstīto līgumu.

"Tagad sataisies, es tevi aizvedīšu pie brūtes. Uz tavām kāzām man ta kā tā divas vistas kritīs."

Slinkais bijis atsaucis matu griezēju un sešas meitas. Tas viņu rīvējušas un mazgājušas trīs dienas un slinkais nu izskatījies atkal pēc cilvēka. Viņš apģērbis dārgas drēbes un nu izskatījies pēc īsta prinča. Pie pils durvim velns piebraucis varenu karīti, kuŗai bijuši priekšā lepni meļņi un slinkais iekāpis karītē. Vēja ātrumā slinkais bijis jau pie ķēniņa pils. Pats ķēniņš iznācis slinkajam pretim un vedis to pilī. 'Tad viņi kāpuši pa riņķa trepēm augšā. Trepju galā stāvējušas visas trīs princeses.

"Vai cik skaists kungs!" teikusi vecākā princese uz vidējo. ,,Kā tu negāji?" atteikusi vidēja.

"Tu biji vainīga!" teikusi atkal vecākā un abas māsas sākušas grūstīties un blakš! pa trepēm zemē un nositušas. Velns

stāvējis lejā un skatījies. Kad abas māsas nokritušas un nositušās, tad arī velns uzreiz pazudis ar visu karīti, jo nu tam divas vistas bijušas rakā.

Slinkais nodzēris ar princesi bagātas kāzas un dzīvo ar to laimīgi vēl tagad, jo naudas tam netrūkst.