13. A. 361. V. Zacharska no St. Fiļša, Rēzekne. Kultūras balss kr.

Sen-senējūs laikūs dzeivuoja uz šuo pasauļa vīns boguots muiženīks, un tam muiženīkam beja puorzinis ar paleigu. Muiženīks un viņa puorziņi beja cīši sirdeigi ]audis, kas mūcēja sovus struodnīku.s un šaustēja jūs pat vēl ar reikstīm. Pi ituo pat muiženīku dzeivuoja par struodnīku vīns kolps, kuram vuords beja Jokims.

Itys struodnīks vīnu reizi beja cīši nūmūceits ar dorbu. Vokorā īt jis uz sovu sātu un pats sevī runoj: "Lobuak čortam [kr. velnam] struoduot kai taidam kuogam. Pavysam nūmīmēja ar dorbu."

Napaspēja Jokims pasceit itūs vuordus -- veras: pretim juo stuov čorts un runoj uz Johimu: "Tu gribi pi manis struoduot? Es tevi paiimšu un labi izmoksuošu ar zaltu."

Jokims dūmuoja, dūmuoja un golu golā pascēja: "Lobi, es īšu pi tevis struoduot."

Gorts satvēra Jokimu un nīuesja uz sovu alni [elli]. Alnī čorts Jokimam īdevja kūrt guni, pastatēja treis kotlus, cīti apkluoja jūs ar vuoku un pascēja Jokimam likt zam kotlu. guni un vuorēt treis godi, bet kotlūs nazavērtīs. Tai Jokims vuorēja alnī trešu godu, jau dreiži byus juo dorba gols, čorts nūmuksuos jam zalta naudu un atlaiss jū uz sātu. Tymā pat dīnā, kod beidzās treis godi, Jokimam īguoja pruotā pazavērtīs, kas ir tymūs kotlūs. Jis pajēmja nū pyrmuo kotla vuoku, pacēļa un veras, ka tī rm kotla pacēļa golvu muižinīka puorziņa paleigs.

"Ak, tu. valdinīks, tje!" ar dusmem pascēja Jokims, tiulen apsedzja kotlu ar vuoku un palyka zam kotla vel div pagalis. Gribīs Jokimam pazavērtīs, kas tī ūtrā kotlā, jis pacēļa vuoku

nu ūtra kotla - veras: lei. nu kotla puorzins.

"Ak, i tu tje, naškeists gors!" pascēja Jokims, aizlvka otkon vuoku kotlam un palyka tur treis pagalis.

Vajag jau pazavērtīs, kas ir trešā kotlā. Pacēļa Jokims trešuo kotla vuoku - veras: lein nu kotla ats muižnīks. Jokims ar dustņom pīspīdja ar vuoku kotlu un runoj : "Nu pats lelis Lucipers tje!"

Jis pajēmja četrys pagalis molkyš un palyka zam kotla, kur sēdēja muiženīks.

Jau beidzās treis godi un atīt pats čorts, kurs pajēmja Jokimu pi sevis alnī stuoduot. Gorts vaicoj Jokimam: "Nu, Jokim, vai rikteigi atstruoduoji pi manis treis godi, napazavērīs kotlūs?"

"Na!" atbildēja Jokims, "nazavērūs."

"Kū tu maloja" runuoja čorts, "tu vērīs kotlā. Par tū, ka maloj, tev vēl vajdzeis treis godi pi manis struoduat."

"Na, nastruoduošu vairuok," pascēja Jokims. Gorts nikuo navarēja vairuok padarēt, īdevja Jokimam zalta naudas, pazasmēja un pascēja uz juo: "Par tū ar tevi laisšu uz sātu, ka tu pazavēri un paliki vairuak molkys zam kotla, lai jī vēl dag."

Tai Jokims sajēmja naudu un atguoja nu alnis uz sātu, suoka dzeivuot laimeigi un boguoti, a muiženīks ar sovim puorziņim vēl tagan vuoruos čarta katlūs.