A. 710. 361. r. Rancāns, Rēzeknē.

Dzeivuoja vīns cylvāks ļūti nabogs, bet saime beja jam lela. Kotru godu tryuka maizes, tai ka gondreiž pa vysu pavasari vaiadzēja cīst bodu.

Tad vīnu reizi taidā gryutā laikā sadīunuoja jis sleicynuot sovus bārnus. Pajēme divi bārnus īlyka peitinē [pītene, grozs un aiznese uz upi sleicynuot. Īdams pa upes krostu, īraudzēja vacu veceli. Vecs suoka vaicuot vuorguļam : "Kū tu nes kerzē [kr., grozs]?"

Vuorguļs atbild, ka kalsus nas sleiynuotu. Tad vecs vēl vaicoj, bet otkon dzierd taidu pašu atbildi. Tik ka vecs trešu reiza pavaicuoja, tad tik vuorguļs pasacēja taisneibu. Vecs tūlaik lyka vnorgrrļam nest bārtus atpakaļ uz sātu, un ari pats reizē nūguoja uz vuorguIa muojom.

Īguojis satā, vecs līk vuorguļam dabuot nu cepļa syltas gaļas pusdīnem. Vuorguls veras uz veča, izplētis acs. Kur lai jis jem gaļi, ka jam jau sen ni kimūsa nav? Bet vecs attaisa cepli, un vuorguļs īrauga pylnu cepli vysaidu ēdīņu un maizes. Nūsabreinuojis nas vysu uz golda un pabaruoj vysus.

Tad vecs otkon soka uz vuorguĪa, lai jis īt uz klāvu [kūts] un nūkaun pašu tukluokū vērsi. Vuorguļs otkon dūmoj: vecs soka kaut pašu tukluokū vērsi, bet jam klāvā nav ni kūda ni tukla, tik vīna vīn gūtiņa. Tam laikam, radzādams jau. breinumu nav veča, īt uz klāvu un redz, ka pylns klāvs lūpu. Nūsaprīcoj vuorguļs un skrīn uz sātu pateikt večam. Bet vecs jam pīsoka, ka jis -- kai tik paliks jaunuokam dālam ostoņi godi - lai atsyuta tū dālu uz ja, un īdūd komūleiti dīgu, kurs valdamīs nūvess vuorguļa dālu uz veci. Vuorguls apsūlej večam vysu tū izpildīt. Tad vecs atsavasaļoj un aizīt sovu celi.

Puorīt ostoņi godi un vuorguļs syuta sovu dālu uz veci, īdūd dālam komūleiti un pasoka, kur komūleits velsīs, tur lai jis īt. Dāls pajem komūleiti un laižas ceļā. Par nazcik dīnom teik pi veča ,an palīk dzeivuot. Vecs atļaun vuorguļa dālam staiguot pa .ysim kambarim, tik vīn vīnā aizlīdz īt. Bet vuorguļa dāls nanūcīš un īīt aizIīgtā kambarī. Īguojis redz, ka stuov pi sīnas yudena trauks un spīgels. Vuorguļa dāls pajem un nūmozgoj sev rūkas un ari pats nūsamozgoi. Tamā pat breidī apbierst rūkas ar sudobru un moti ar zaltu.

Atīt vecs un redz, ka vuorguļa dāls napaklausēja juo, bet šū reizi jam pīdūd. Nūslauka sudobru nu rūku, zaltu uz golvas pamat, bet otkon naatļaun īt vīnā kambarī. Vuorguļa dāls kaidu laiku nūcīš, bet golu golā īīt otkon kambarī, kurā vecs naatļuove. Īguojis īrauga smuku vēzdini [vēzda, kūja], pajem jū un pacyloj. Tamā pat laikā atīt ari vecs uz šū kambari un soka uz vuorguļa dāla: "Kū tu padarēji? Tu apsyti ar šū vēzdini pus pasauļa. Tu manis naklausēji un es vairs navaru tevi pi sevis turēt. Ei, kur gribi!"

Tai vecs palaiž vuorguļa dālu un īdūd iam leidza treis sāklas.

Pīsaka, ka naītu par kolpu pi taida saiminīka, kuram byus malni sprūguoti moti, un ari kur paliks dzeivuot, lai tur pasēj šuos treis sāklas. Tad vecs apsīn vuorguļa dālam golvu ar drēbes gobolu, un līk sacīt tam, kas vaicuos, ka golva suop.

Tai vuorguļa dāls laižas otkon ceļā. Īdams sateik cylvāku, kurs grib jū pajemt par kolpu; bet vuorguļa dāls līk jam paruodīt sovus motus. Cylvāks nūjem capuri, un paruoda sovus malnūs sprūguotūs motus; tad vuorguļa dāls atbild: "Naīšu par kolpu, tuodēļ ka tev malni sprūguoti moti."

Tys cylvāks beja valns. Jis tyulen aizskrīn uz sovu sātu, izpervej motu cytā kruosā. sasukoj un otkon aizīt vuorguļa dālam prīškā. Un tai jis apmuonej vuorguļa dālu, un tys palīk pī valna par kolpu.

Jis tagad īguodoj par tuom saīklom, kuras īdeve vecs, un pasēj zemē. Par laiku izaug treis uobelneicas: vīna medzes [baltkrievu un poļu miedz, varš, ūtra sudobra, treša zalta. Tai dzeivoj kaidu laiku vuorguļa dāls pi valna. Bet vīnu reizi valns soka uz vuorguļa dāla : "Tev daīs īt kautīs ar lelu pulku, jo izvarēsi, tad tev moksuošu, a cytaiž dīneisi pi manis par velti."

Vuorgua dāls aizzadūmoj, ka jam by us izvarēt un īguodoi par uobelneicom. Nūīt, nūlaiž zoru nū pyrmuos uobelneicas, cārt par uobelneicu. Izskrīn nu uobelneicas zyrgs. Sāst uz zyrg: vuorguļa dāls un aizskrīn kautīs. Dabraucis pi tuos vītas, kur beja saeits, īrauga pulku ļaužu, bet te kai skrīn zyrgs, tai vysus sameida.

Tad vuorguļa dāls brauc laimeigs atpakaļ un natuoli nu sā tas palaiž zyrgu un pats īt pi vuortu, sateik jū valns un vaicoj : Voi tev lūbēs?"

" "Lūbēs [lobās, izdevās]," atbild vuorguļa dāls. Valns palīk dusmeigs un otkon syuta kautīs. Vuorguļa dāls ari taipat dabuoi zyrgu nu ūtras uobeļneicas, aizjuoj un taipat apsyt vysus.

Bet vēl na gols, valns syuta trešū reizi. Tys pats ari nūteik i trešū reizi. Tagad jau nav kū dareit, vaiag valnam moksuot vuorguļa dālam par dīneišonu. Bet vuorguļa dāls na munis, kai tik dabuoja nu valna naudas, tai tyulen laidēs prūjom. Lobu laiku staiguoia pa vysom molom, koleidz otrada sovu tāvu un tad palyka dzeivuot pi juo.