l. (A. 362). Jānis Dīcmanis Lieģos, Lejas Kurzemē, ,.Pasaku vācelīte", 1891, 27. LP, VII, I, 769-72.

Reiz viens vecs nabags staigāja apkārt ubagodams. Kādu dienu vecītis, gar baznīcu garām iedams, redzēja, ka baznīcas 152

durvis bija vaļām. Viņš uzlika savu sanabagoto maizes gabaliņu un siļķi uz baznīcas žogu un iegāja baznīcā. Viens velns to bija noskatījies. Tiklīdz nabadziņš iegāja baznīcā, velns tūlin paņēma no žoga vecīša siļķīti un maizes gabaliņu un aizlaidās projām. Viņš nogāja pie citiem velniem, rādīja nabadziņa siļķīti un maizes gabaliņu. Citi velni viņu kaunināja, sacīdami: "Kāpēc tev vajadzēja tā darīt? Vecam un nespēcīgam nabadziņam nozagt viņa žēlastības dāvaniņu! Tev jāgādā viņam to atlīdzināt!"

Velns nogāja pie vecīša un viņam prasīja, vai neesot kāds darbs darāms?

"Kur man, nabadziņam, kāds darbs rasies?" vecītis paklusām atteica. "Ja nu tev tīh, tad noej mežā, pārnes man kādu žagariņu pie uguns ko pielikt!"

Velns nogāja uz mežu un pārnesa tikdaudz žagaru, ka visu sētu ar tiem piekŗāva. Nu vecītis nezināja vairs, ko puisim likt darīt. Viņš teica puisim: "Darba man nekāda nav, bet ja tev patīk vēl pie manis palikt, tad ej uz mežu un pārnes man vēl žagarus, lai man uzkrājas uz priekšu!"

Velns, kautkur sadabūjis lielu, gaŗu virvi, nogāja mežā, apņēma ar gaŗo striķi visu mežu un pārnesa visus meža kokus un krūmus mājās. Vecītim par lielu brīnumu velns apkŗāva viņa māju visapkārt ar kokiem un žagariem. Nu bija vecītim malkas. baļķu un žagaru uz daudz gadiem. Bet maizes viņam vairs nemaz nebija. Vecītim vēl bija uzglabājušies seši rubļi naudas. Vecītis nu sūtīja puisi uz pilsētu, lai nopērkot maizei rudzus. Vecītis iedeva puisim seši rubļi naudas par rudziem ko maksāt.

Puisis bija kautkur sadabūjis baltu ķēveli, vecus koka rate[as un nobrauca pilsētā. Viņš tūlin uzmeklēja kādu birgotāju un sāka līgt rudzus. Velns vedināja bagāto kupči līgt, ka tas visu viņa spīķeri ar visu labību uz saviem koka rateļiem uzlikšot un ar savu nātna ķēveli pārvedīšot mājās. Kupčis domāja, ka saimnieka puisis tikai jokojas; bet puisis neatlaidās, līgdams un līgdams, un arī nebūt nejokojās. Kupčis ar puisi salīga uz 100 rubļiem. Tur saradās pulks ziņkārīgo cilvēku un visiem par lielu brīnumu puisis uzkŗāva kupča spīķeri ar visu labību uz saviem koka rateļiem, savai nātna ķēvelei pāri reizas uzsauca un brauca no pilsētas ārā. Visi, mutes atplētuši, noskatījās šim brīnuma milzim pakal, kuŗš svilpodams un ziņģēdams tirgotāja lielo labības spīķeri aizveda projām. Bez tam vēl puisis dabūja no kapmaņa simtu rubļu naudas. Puisis pārveda labības spīķeri un nogāza to sētas vidū. Vecītis apskatījās lielo spīķeri un, tanī tik daudz - simtiem pūŗu labības atradis, iesaucās: "Nu man pietiek maizītes līdz pat nāves stundiņai!"Tad puisis iedeva vecītim simtu rubļu arī vēl. Vecītis bija dikti priecīgs un jutās laimīgs, jo nn viņam biia par lielu brīnumu daudz naudas un mantas.

Vecītim vajaga dzelzi, ratus apkalt. Viņš liek puisim braukt uz plisētu nopirkt dzelzi kaļamiem ratiem. Puisis iejūdza savu nātna ķēveli koka rateļos, nobrauc pilsētā, tūlin uzmeklē kādu dzelzs fabrikantu un sāk līgt. Puisis līgst ar fabrikantu, ka viņš visu viņa lielo fabriku ar visu dzelzi varot uzkŗaut uz saviem koka rateļiem un ar savu nātna ķēveli pārvest mājās. Fabrikants, to turēdams par joku, salīgst ar puisi uz tūkstoš rubļiem. Puisis paņēma fabriku ar visu dzelzi un uzlika uz saviem koka rateļiem. Fabrikants palika ļoti bēdīgs, jo viņam savas fabrikas un tikdaudz dzelzs bija par daudz žēl. Puisis, saņēmis no fabrikanta tūkstotu ar visiem dzelžiem, pārveda visu savam saimniekam. Nu vecītim bija tikdaudz dzelžu, ka simtu gadu varēja ar tiem tikt.

Kad pavasaris bija atnācis, tad vecītis sacīja puisim, lai apsējot viņa tīrumu. Vecīša - tagad saimnieka - tīrums. atradās par daudz lielā un dziļā purā (purvā), kur itin nekas neauga. Puisis paņēma savu nātna ķēveli, nogāja un apsēja saimnieka lauku. Saimniekam izauga raženi pūŗi, visi vienā vālā vien. Bet citiem saimniekiem, kam lauki bija blakus vecīša laukam, it nekā nebija no labības; viņu lauki, kas gadu no gada labi tapa mēsloti un kopti, stāvēja pavisam tukši. Puisis sameta saimnieka pūŗus septiņās kaudzēs. Citi saimnieki nezināja ko darīt. Viņi labi zināja, ka vecīša puisis visiem citiem labību bija atbūris un vecīša laukiem piebūris. Viņi sarunājās vecītim atņemt pūŗus ar varu. apulcējas visi ar daudz ratiem, zirgiem un cilvēkiem un brauca pēc vecīša pūŗiem. Arī muižas kungu bija paņēmuši drošības dēļ līdz. Tur nobraukuši, viņi izrēķināja, cik vezumu katram saimniekam iznāks un tad sāka kraut. Tik ko bija iesākuši kŗaut, te atnāca vecīša puisis un neļāva viņiem vairs kŗaut. Puisis teica: "Lūdzami, neaizvediet jel visus pūtus projām, atstājiet taču manam saimniekam arī vēl kādu mazumiņu, ja ne vairāk, tad atļaujiet man no katras kaudzes vienu nastiņu pārnest savam saimniekam, citādi mans saimnieks paliek pavisam tukšā. To citu jūs varēsit tad vest projām!"

Pēdīgi viņi arī puisim atļāva ņemt, bet tikai vienu pašu nastu no katras kaudzes. Puisis tūlin izbāza garu virvi caur kaudzes apakšu cauri, paņēma visu kaudzi uz reizi un pārnesa vecīša mājās.

Tā puisis pārnesa pūŗu kaudzes citu pēc citas, tikai pēdējo kaudzi muiža; kungs neļāva vairs nest projām.

"Kā? vai tad nenorunājām, ka man brīv no katras kaudzes pārnest nastu savam saimniekam?" puisis drusciņ iepīcis teica. Bet viņi nemaz uz puiša vārdiem neklausījās un ne par ko negribēja viņam ļaut projām nest septīto kaudzi. It īpaši muižas kungs tam pretojās. Velns, redzēdams, ka tā jau nieki būs, atsita visus ļaudis nost no kaudzes un muižas kungu aizsvieda tālu, tālu dziļajā purā (purvā), tikai vien muižas kunga tupeles vēl puika turpat pie kaudzes. Puisis nu pārnesa arī septīto pūru kaudzi mājās. Viņš notīrīja pagalmu itin tīru, nolika tad pūtus sētā pa kārtai. tad iekāpa muižas kunga tupelēs un sāka pūŗus izmīt. Viņš mina un klapēja ar muižas kunga tupelēm, ka putēja vien. Pūŗus kratīdams, pats pūta vēja vietā. Tā vecīša pūŗus izkūla, izvētīja un vecītim bija pūŗu papilnam, tā ka vajadzēja taisīt vēl lielākas klētis.

Vecītis varēja .savā lielā bagātībā un laimē itin mierīgs un laimīgs dzīvot līdz pat savai nāves stundiņai. Kad puisis visu papilnam bij vecītim sagādājis, tad viņš sacīja vecītim ardievu, pasacīdams, ka viņš to visu esot darījis par atlīdzīnājumu siļķītes un maizes gabaliņa labad.