2.(A. 3f2). E. Ābels Gar1enē. .Jkr. V, 88 (53). LP, VII, I, 772-4.

Senlaikos dzīvoja ļoti nabags saimnieks; tādēļ nācās viņam gŗūti dienasta ļaudis dabūt. Pienāca pavasaris un viņam nebija vēl neviena puiša saderēta. Pienāca .Jurģu diena. Citi vadājās uz jaunām vietām, viņa kaimiņi arī saveda sev jaunus puišus un meitas, bet mūsu saimnieks nezināja; ko iesākt, un staigāja noskumis. Ar savām bēdām kaudamies, viņš sacīja: "Ja Dievs man nenāk par palīgu, lai tad nāk velns!"

Otrā rītā atnāk kāds puisis pie saimnieka un lūdzas, lai viņu pieņemot par k alpu. Saimnieks priecīgi viņu pieņēma. Drīz atnāca sējas laiks. Kādu vakaru, saimnieks pie galda sēdēdams, saka: "Bet vajadzētu sēt, bet. ko sēt, ka nav sēklas un maize ar jau pie beigām?"

Puisis, to noklausījies un ne vārdiņa nesacījis, aiziet gulēt. No rīta saimnieks uzcēlies, ierauga pilnu lauku ar labības maisiem, ar auzām un miežiem. Viņš no prieka un brīnumiem pārņemts, nezina, ko iesākt, ko darīt.

Saimniece, no rīta klētī iegājusi, atrod stīņas pilnas ar miltiem un putraimiem. Viņa nezina, kur tie cēlušies, kur gadījušies. Nu saimniekam bija sēklas un maizes diezgan visam gadam.

Saimnieks nevarēja vien izbrīnīties, kas tas par puisi. Kur viņam bija strādājuši pieci puiši, to šis viens pats padarīja. Vēl jo lielāks brīnums bija tas, ka, ko saimnieks vakarā pavēl, kas no rīta jādara, tas jau par nakti ir padarīts. Bet velns pie saimnieka ar strādāja, ka tiešām bija ko redzēt. Viens pats viņš laukus apara, apsēja, labību nopļāva, sagrāba, kaudzēs sameta un šķūņos saveda, pēdīgi arī labību ar spriguli izkūla, izvētīja un sanesa klētī, salmus sameta kaudzē.

Pienāca ziema. Visi lauka darbi bija jau apstrādāti un nekādu darbu vairs neatlikās. Saimnieks raidīja savu puisi braukt mežā pēc malkas un baidīdamies, ka nepietrūktu darba, iedeva tam knapāko zirgu. Velns, redzēdams, ka ar tādu zirgu nekā nevarēs pārvest, atstāja zirgu mājās un gāja bez zirga uz mežu. Mežā nonācis, viņš sāka kokus lauzt un raut, ka viss mežs brīkšķēja vien. Labu tiesu koku salauzis, viņš sāka tos uz mājām stiept.

Saimnieks no rīta uzcēlies, ierauga, ka visapkārt gar mājām ir apkrauti milzīgi strēķi veselu koku. Velns bija saimniekam sanesis tik daudz malkas, ka šis nevarēja par desmit gadiem tās patērēt. Saimniekam visi darbi bija apstrādāti, viņš nezināja, ko nu likt velnam darīt. Iedomājās likt velnam sakalt pakava naglas un noteica, ka par dienu lai nokaļot tūkstoš naglu. Velns naigi ķērās pie darba, bet šoreiz tam nelaimējās vis tā, kā citās reizēs. Velns kala, ka dimdēja vien, bet nekas negāja uz priekšu. Atnāca pusdiena un vēl nebija nekas nokalts. No dusmām viņš nu ņēma āmuru un sita tik stipri, ka dzelzs izšķīda uz visām pusēm.

Velns, sadusmojies un no liela kauna pārņemts, laidās 1apās un vēl šo baltu dienu viņš blandās apkārt, bet saimnieks bija palicis par turīgu vīru un dzīvoja laimīgi.