3. (A. 362). E. Kauķis Litenes Ozoliņos. LP, VII, I, 772.

Bijuši divi kaimiņi: viens bagāts, otrs bezgala nabags. Nabagais reiz noskumis apgulies, palikdams zem pagalvja krustiņu. Tad atnākuši pie gulētāja trīs velni. Tas viens velns gribējis viņu raut sev līdz, bet tie divi sacījuši: "To tu nespēsi, jo viņam galva atbalstīta."

Šis lielījies, ja raušot aiz kājām, tad varēšot, un ja to neticot, tad viņš derot, un apņemoties pēc tam nabagam gadu kalpot par puisi. Labi, saderējuši. Nu rāvis, rāvis, krusts pagalvī, nevarējis paraut, bijis jākalpo. Salīdzis pie nabaga saimnieka par puisi.

Otrā dienā bagātais kaimiņš sējis miežus, nabagais arī gribējis sēt, bet ko sēsi - nav sēklas ne grauda. Bet velna puisis uztaisījis brīnum lielas ecēšas, iejūdzis savu ķencīti un braukājis pa tīrumu, it kā sēklu ieecēdams. Bagātais kaimiņš zobojies: "Redzi kāds! viņam, plikadīdam, nav grauda ko mutē bāzt viņš vēl bārsta pa lauku."

Labi - tas nu tas. Bet kad sējumam bija laiks zaļot, tad nabagam bija pilns tīrums zaļu asnu, bagātajam melna zeme, jo velna puisis bija sapūtis visus, bagātā kaimiņa tīrumā izsētos graudus - nabaga tīrumā. Nabagam to gadu izauguši vareni mieži. Rudenī velns viens pats labību nokūlis, uztaisījis vispār tīrumu lielu salmu gubu, bet graudus sabēris klētī, ka ne rūmes un tad aizgājis projām.