4. (A. 362). Brīvnieku Liesma no Kaspara Pluģes Rumbeniekos. Jkr. V, 80 (47). LP, VII, I. 798 (20).

Vienam saimniekam bija dārzam ļoti smuka sēta ar robainiem trelliņiem, kā pie baznīcas ap liela kunga kapu. Viņa kaimiņam, kas bija velns, bet ko viņš nezināja, bija atkal puišeļi, tie lēca pār sētu saimnieka dārzā. Pirmais kā lēca, tad sēta labi uz sāniem sašķobījās, kā otrs lēca, tad jau nolūza stabi, kā trešais lēca, tad sēta bija gandrīz apkārt, bet kā ceturtais lēca, tad sēta sagāzās pavisam. Saimnieks gāja pie kaimiņa sūdzēt, ka viņa dēli tam salauzuši sētu. Velns prasīja saviem puikām: "Kuŗš no jums salauza saimniekam sētu?"

"Es," iesaucās pirmais, "kā lēcu virsū, tā uz reiz izšķobījās sēta greizi."

"Ej, muļķi!" brēca otrs, "es viņu salauzu, jo stabi vēl bija visi veseli, es tos nolauzu."

Nekā!" kliedza trešais, "jūs abi melojat, es viņu apgāzu.." "

"Ak jūs muļķa desas!" lielījās ceturtais, "tīras blēņas, ko jūs izdarījāt, tikai es apgāzu sētu pavisam."

"Tad tev jāiet trīs gadi pie saimnieka bez lones dzīvot, lai vari sētu atpelnīt," noteica vecais velns.

Velna dēlēns aizgāja pie saimnieka. Jaunais puisis vēl bija mazs un jauniņš. Saimnieks to veda vīram līdzi grāvjus rakt un norādīja katram savu gabalu. "Ej tikai gulēt," velnēns teica uz vīru, "es grāvjus jau izrakšu par abiem."

Vīrs gan negribēja, bet taču beidzot padevās zēna gribai un nolikās gulēt. Vēl nebija brokasta laiks, kad velnēns jau bija grāvjus par abiem izracis. Saimnieks brīnījās vien, viņš bija grāvjus iemērojis un darbu nodevis visai dienai, bet darbs tik tā pa laidienam. Kur jaunais puisis roku pielika klāt, tur darbs bija kā nebijis.

Pienāca landāgs (mīkoņi). Cits gribēja saimnieka jauno puisi kā ēst un viņam atņemt. Deva pat diezin cik lielu loni, bet velnēns ne par ko negāja no sava vecā saimnieka projām, neprasīja arī nekādas algas. Nu saimnieks iecēla viņu par savu priekšgājēju. Saimnieks nespēja darba viņam ne piedot. Kad saimnieks to veda sienā braukt, tad tas pārnesa visu sienu nešas. Kad saimnieks to veda malkā braukt, tad tas sacirta kā visam gadam un pārnesa visu uz reizi.

Pienāca atkal landāgs. Nu citi kā izsalkuši gribēja puisi ēdin ēst un salīgt. Lai ņemot loni, cik lielu tik gribēdams, solīja tie viņam, bet šis kā negāja, tā negāja.

Trešo gadu saimnieks vairs otra vīra nemaz neturēja, bet iztika ar viņu vienu pašu, un darbi tika tāpat apdarīti. Nāca trešais gads jau uz beigām - saimnieks bija palicis brangi bagāts caur savu darbīgo puisi - te viņš kādu dienu jāja laukam gaŗām, kur puisis grāvi raka. Uzreiz tam zirgs paklupa uz līdzenas vietas. Saimnieks nosunīja zirgu un nevarēja nobrīnoties vien, kādēļ viņa zirgs klupis, bet velnēns tikai pasmējās, noliecās pie zemes un izvilka aiz stīpas lielu grāpi no zemes, pilnu ar zelta naudu.

"Redzi, par šo grāpi tavs zirgs klupa," tas smiedamies uz saimnieku teica. Saimnieks gribēja, lai viņa puisis patura pusi no atrastās mantas, bet velnēns nepieņēma nekā un priecīgi noskatījās, kā saimnieks gavilēdams to stiepa uz māju.

Trešā gada beigās saimnieks gan gribēja puisi pieŗunāt, lai viņš vēl paliek pie viņa, bet velnēns smiedamies atteica: "Tavu sētu nu esmu atpelnījis, tu esi bagāts palicis, tev manis arī vairs nevajaga."

Kad velnēns pie sava tēva nonāca un tam savus darbus, ko izdarījis, pateica, tad vecais velns teica: "Tas labi, kad tu viņu pataisīji bagātu, viens bagātais man drošāks, nekā desmit nabagi."