5. (A. 362). Kārlis Jaunzemis Bilstiņos, Zin. Kom. kr. LP, VII, I, 774-5.

Dzīvojis nabags saimnieks tādās pussakritušās mājās, ka bailes bijis vidū iet. Jumti sazvēlušies, noplīsuši, lietus pa griestiem plīkšķēdams tecējis istabā - tik traki. Zirgi vīram gan bijuši, divi gabali bijuši, bet tikai jau nu arī tukšus ratus jaudājuši pavilkt. Un govis - cik jau nu bijis - tās pašas kauli un āda, stumjamas, ceļamas. Bērni atkal ---- to bijis Dieva svētība -tekājuši puspliki ir vēlākā rudenī, krimzdami sakaltušu garoziņu.

Pienākusi ziema, malkas mājā ne pagales, gājis uz mežu ar sausu maizes riecentiņu kulītē. Aizgājis, pakarinājis kulīti nokaltušā zarā un sācis cirst. Izcirtis visu cēlienu, skatījies pēc uzkožamā - nava vairs. Ko nu? Ēst gribējies aplam - sācis skumt. Te piepēži ieraudzījis smalku kungu, tas tur gadījies, itkā no gaisa būtu nokritis. Kundziņš vaicājis, kamdēļ šis skumstot? Tā un tā - maizīte nozagta. Ai, kungs nosodījies par tādu bezkaunīgu zagli un bažījies, kad tikai viņa paša puiši nebūšot tie paņēmēji? Un skaļi nosvelpies, tūlin saucis: "Juŗi, Ješki, Brenci, Miķeli! kur jūs esat?"

Nu saskrējuši gan lieli, gan mazi. Kungs prasījis: "Vai visi še esat?"

Miķeļa vēl neesot! Kungs apskatījies, un patlaban arī Miķelis kaunīgs un bailīgs līdis no krūmiem. "Vai tu nepaņēmi šā nabaga vīra maizes kulīti?"

"Paņēmu gan ! "

"Nu, tad par sodu tev tūlin jāstājas šā saimnieka kalpībā un vesels gads par velti jānokalpo!"

'To teicis, velna kungs ar citiem puišiem aizgājis, bet Miķelis paķēris saimnieka cirvi un sācis malku cirst, ka viss mežs atklimst - saimnieks lai tikai eimot uz māju! Cirtis - nogāzis līdz vakaram veselu meža gabalu. Rītā prasījis saimniekam zirgu malku mājā pārvest. Kāds šim tas nātna zirģelis bijis, tādu iedevis. Bet nu velna kalps Miķelis mežā nokŗāvis tādu vezumu, ka rati tik tik nelūzuši, uzsaucis zirģelim, lai velk. Gan rāvis zirdziņš stiepdamies - kur nu pavilksi? - ne pakustināt nepakustinājis. Nu, kad tā lieta tā, šis uzsējis zirgu uz vezuma, licies pats ilksīs un viegli jo viegli pārvilcis mājā. Otrā dienā jau zirga vairs neņēmis līdzi, pats vien visu malku, pusmežu, pārrāvis mājā un visas malu malas pieblīvējis.

Pēc tam vēl Miķelis veselu, lielu cirtumu baļķu savācis, uzcēlis visas māju ēkas gluži par jaunu un tad ievaicājies saimniekam, vai naudas nemaz nevajagot? Atteicis: "Ka nu nevajadzētu, bet kas tad dos?"

"Labi!" velna Miķelis pavīpsnājis, "brauksim uz mežu!" Aizbraukuši un sākuši sūnas plēst, vienā vezumā pieplēsuši no celmiem ķērpjus, otrā mīkstas purva sūnas. Pieplēsuši vezumus pilnus, braukuši uz pilsētu. Aizbraukuši tur, nu sūna izskatījusies pēc vilnas, pēc tik mīkstas vilnas, ka ļaudis drūzmēdamies apstājuši vezumus: "Ūja! kas par teicamu vilnu!" cik maksājot mārciņā? - Tik un tik. Tūlin devuši bez runas, ko tikai vien mārciņā prasījuši un izpirkuši abus vezumus, purva sūnas par nobaru vilnu, ķērpjus par pakājām - milzumis naudas sagrābuši. Tas nu tas.

Bet nu velna puisim beidzot taču pa mājām darbs aptrūcis -teicis saimniekam, ka iešot uz lielkungu, prasīšot meža gabalu un līdīšot līdumu. Labi. Lielskungs neko nepretojies arī - domājis: "Ko tāds vīrelis taču nolīdīs?" un atvēlējis.

Bet tad nu puisis ņēmies, melnas zemes kampdams un nebijis ne apskatījies - viss mežs uzplēsts. un apsēts. Izauguši tādi mieži pāri pa galvu. Un lielkungam tik žēl, tik žēl, viņš

nevarot atdot tādus kviešus vairs saimniekam, lai kas. Velna puisis atteicis: "Kad nu ne, ne!" bet vienu nastu taču par iekopumu un apsējumu lai neliedzot. Ja, ja - to labprāt! Bet ko mans puisis? Tas tikai plēš lūkus vezumiem un nu novij tādu virvi, ka saimnieks galu vien nespējis pacelt. Ar to velna Miķelis aizgājis uz muižu, iesējis itin visu kviešu pļāvumu vienā nastā, saņēmis pa muguru un pārstiepis savam saimniekam, noteikdams: "Lielskungs gan vēlēja veselu nastu ņemt, bet pusnasta vien tika!"

Nu izkūlis kviešus, sabēris apcirkņos un tad teicis saimniekam: "Ēd nu kūlumu ar sātu - es tagad aiziešu, jo mans kalpojuma laikmets nobeidzies."

Un tā viņš aizgājis - uz kurieni, to lai Dievs zina.