9. (A. 362). R. Tabine. Naaizmierstules "Tautas posokas", 34.

Lela meža molā dzeivuoja sierms vecīts ar sovu vecini. Jī

obi beja naspēcīgī, un bārnu ari jīm nabeja, kas pastruoduotu vysus lauku dorbus. Vecīts sagudruoja jemt kalpu. Bet jis nazynuoja, kur tū atrast.

Īdams pa šauru meža celiņu, jis satyka krītnu puisānu. Puika, pamanījis veci, soka: "Kuo tu, tāvs, meklej?"

Un vecīts atbildēja: "Meklēju sev puiša."

"Pajem mani par puisī; es labi kolpuošu." Runuaja puisāns. "Labi," veceļs atteica, "bet cik tev vajag olgas?"

.Maņ pītiks četru rubļu," atteicja puisāns. Labi. Tys pa veča mokam.

Jī obi aizguoja uz vecīša būdiņu.

Ūtrā reitā puika, padarījis muojas dorbus, teicja: "Tāvs, īsim uz muižu pi kunga. Varbyut pi juo byus kaids darbs. Nūpeļņēsim, byus tev un maņ." Večam tys pa pruotam.

Jī obi aizguoja uz kunga pili. Kungs, pamanījis jūs, sacīja: "Kuo jyus te volkuojatīs ap manu pili?"

"Cīnīgs kungs, mēs meklējam dorba," atteic puika un vecels klusu pasaklona.

"Ejat rudzu pļautu," teicja kungs.

"Par vīnu dīnu vysi rudzi byus stotūs," līlējās puisāns. Tys kungu aizkēŗa. Jis lepnīgi teica: "Labi, bet ja nanūpļausit, tad likšu sovim bendem nūcierst jums golvas, bet jo nūpļausit, ta;d dabuosit pīci symti rubļu."

Pēc nūrunas vecīts un puisāns aizguoja uz būdiyu meža molā. Nyu puika soka: "Tāv. nūkaun, pīcas vuškas, cytaidi es navarēšu pļaut."

Vecīša.m žāl beja vušku, jo vy sa tuo monta jam pīcas vīn beja. Tūmār nukova. Sakruovuši vuškas gali vazumā, jī laidjās uz kunga rudzu drivu. Kad pībraucja kluot, puika soka: "Taida korsta dīna, saule tai i dadzynoj, pagulēsim pakrēsli."

Jī atsagula. Par ša]tini puika ceļ veci: "Tāv, celīs, ēssim gaļi." Vecīts pīsacēļa,

apēdja gaļas gabaliņu, bet puika vasalu vušku lyka kaulūs un otkon teicja:

"Nyu ir juopaguļ: paādušam gryuši struaduot."

Vecīts breinuojās gan, bet nikuo nasoka. Jam ari gribējās pagulēt.

Saule jau beja pēc pusdīnem, kad puika paruovja vecjai.. " ī

rūkas, sacīdams: "Tāv, cels, aizkūssim.

Vecīts pasamūda, skotuos apkuort un breinuojas: leluokuo rudzu puse nūpļauta un sastatīta stotūs. Jis pīguoja pī rotu, nūgrīzja sev gaļas gabaliņu, bet puišam padevja vasalu vucynu. Paāduši jī otkon guluos. Saule beja launagā, kad puika pamūdynuoja veci, sacīdams: "Tāv, celīs, brauksim uz pili. Rudzi jau nūpļauti."

Jī nubrancja uz pili pēc olgas, bet kungs natic. Kai tai? Na jau šī, sierms veceļs un napīaugušais puisāns, varēja veikt tū dorbu? Un vēļ par vīnu dīnu? Puika, radzādams, ka kungs nati:, teicja: "Nu ej, pasaskotīs."

Kungs aizīt uz teirumu - ja, ruguoji vīn - nu stoti kai piļsāta stuov. Tūmār kungs jīm naudas naatdevja, bet teicja: "Jo par vīnu dīnu savessit vysus rudzus, tad dabuosit pīci symti, jo sla, tad aizmoksuosit ar sovom golvom."

Un puika atsasaucja: "Ūja, kas tys ir? Es par vīnu reizi atvesšu vysus rudzus."

Kungs teicja: "Labi. Jo savessi, tod sajemsi pelnītu olgu, jo na, tad atdūsi golvu."

Vecs ar puiku aizguoja uz mežu. Puika izlasīja vysleluokuos egles, izruovja tuos ar saknem, aiznesja uz muojom tu par vīnu stundi iztaisīja breinum lelas rogovas. Vecīts tik stuov un skotuos. Golā puika pats īsajyudzis rogovuos aizbraucja uz rudzu lauku. Tur jis lyka večam vazumu kraut, bet pats devja kyuļus. Pīkruovja vazumu kai kolnu, ka vecīts vairs navarēja augšā stuovēt. Tod puika pats suoka vilkt kyuļus augšā, bet veci payutīja uz muižu, lai pasoka kungam taisīt plotu ceļu.

Cikam vecīts sastaiguoja uz muižu, tikam puika sakruovja vysus rudzus, jvudzjās vazumā un laidjās uz muižu. Vecīts, atguojis nu muižas, tik drusku kyuļus pīturēja.

Breinuojas kungs, beinuojas ļauds, bet vazums guoja uz prīšku. Atvedis rudzus, puika stuoja pi kunga: "Samoksoj maņ nūranuotu tīsu!"

Bet kungs i nadūmoj moksuot; jam gribīs beigt tū puiku un veci. Tuopēc pavēlej īspīst obējus septiņu nyknu vēršu klāvā. Īguojis klāvā, puika soka vecīšam: "Eku byus dorbs! Stuovi tik man aiz muguras!"

'Tad puika, kuram vēršam kēŗa aiz astes, tam i uoda nūšmuka.

Vēļ nabeja pusnakts kluot, jau vysi vērši aulēja suortā, gaļa sevim, uoda sevim.

Gaismai austūt, kungs syutīja kolpu pēc nadzeivu struodnīku mīsom, het tovu breinumu! kolps īklīdzās, un atstuojis klāva durovas vaļā, steigšu skrēja uz kungu. Tai un tai, - jī dzeivi, vērši suortā!"

Pa tū laiku puika ar veci ar guoja uz kungu pēc moksas. Atguojuši teicja: "Nu, kungs, moksoj naudu!"

Bet kungs beja tik dusmīgs, ka pat aizmiersa, ka kungam smolki vīn juorunoj un suoka lomuotīs: "Ot valni, to valni!"

Nu puika sasyta rūkas un teicja: "Ja, es valns gon asu, un jo tu nesamoksuosi mums par dorbu, tad tova uoda byus tymā pat gubā, kur vēršu uodas," un pazuda.

Kungs muti vīn izplētja un vecīšam moti sasacēļa stuovu. Tūmēr kungs dreiži atsajēdzja un samoksaoja večam tyukstūšu rubļu. Vecīts nūguoja uz sovu vecini, nupierka zyrgu, gūtiņu, vuškiņu un sorgu sunīti un vēļ jam daudz naudas palyka. Bet posokai gols tyka.