11.(A. 362). Teicēja 76 g. veca Īva Staleidzāne Atašienē.

Kaids pūdnīks beja pītaisījis daudz pūdu un bļūdu un aizvedja

tūs uz tiergu puordūt. Tiergā jis vysu puordevja un braucja uz sātu. Beja rudeņa laiks. Ceļā īsaprasīja, lai pavad kaids cylvāks, kurs beja valns. Valns prosa pūdnīkam: "Vai tev navajag struodnīka?"

"Kū tu ntuoki struoduot?" prasīja pūdnīks.

"O, es muoku vysaidus pūdus taisīt," atbildēja valns.

"Nu kuo tad tu jūs taisīsi, ka es vosorā napīgatavuoju muola," prasīja pūdnīks.

"Tu īdūd tik man zyrgu, es muola dabuošu. un vysu pastruoduošu. ;st ari man navajadzēs dūt," atbildēja valns. Pūdnīks padūmuoja, padūmuoja un pījēmja valnu par struodnīku.

Vokorā, kad atbraucja uz sātu, valns soka pūdnīkam: "Aizjyudz man zyrgu, es par nakti braukšu muola vastu, bet tu verīs, naej vārtūs, kai es struoduošu, cytaidi tev byus slykti!"

Pūdnīks aizguoja gulātu, bet valns aizbraucia muola vastu. Vīns pats valns nastruoduoja, bet sasaucja cytus valnus un leidz pusmaktim pīvedja pylnu škyuni muola. Pusnaktīs valns atdzyna zyrgu uz pogolma, īguoja ustobā un soka pūdnīkam : "Ej nūjyudz zyrgu, es īšu gulātu!"

Saiminīks nūjyudzja zyrgu un valns aizguoja gulātu. Saiminīks dūmuoj: "Īšu pasavārtu, cik struodnīks pīvedja muola?" Saiminīks aizguoja uz škyuni un redz, ka jis par vysu vosoru nabyutu tik daudz muola pīvedis, kai struodnīks leidz pusnaktim. Ūtrā vokorā valns aizguoja pūdu taisītu, bet saiminīkam pīsacīja naīt vārtūs. Valns sasaucja cytus valnus un leidz pusnaktim pītaisīya ļūti daudz pūdu. Pusnaktīs valns atguoja uz ustobu un atsagula. Reitā saiminīks aizguoja uz škyuni pasavērt, vai struodniks daudz pūdu pītaisīja, un redz, ka pūdu pylns škyuņs. Trešā vokorā valns aizguoja izpucēt uz pūdim pučes, bet saiminīkam otkon pīsacīja naīt vārtūs. Valns sasaucja cytus valnus un struodoj. Saiminīkam gribējās pasavērt, kai struodnīks var tik mudri struoduot., aizguoja uz škyuni un veras caur škierbiņu. Vysi valni struoduoja, bet kaids klybais valns vēŗās uz vysom pusem. Klybais valns, pamanījis, saiminīku, gyva muola pyku un svīdja taisni saiminīkam acī un. izsyta aci. Saiminīks atskrēja uz sātu, atsagula un guļ. Reitā struodnīks prosa : "Kas, saiminīk, ir tovai acei?"

Saiminīks nikuo naatbildēja. Tad valns soka: "Reitā pūdu" vessim uz tiergu, es tev jūs paleidzēšu izpuordūt un nikaidas daļas najemšu!"

Valns aizskrēja pa apknortējim cīmim izzyņuoja, ka reitdīnas tiergā byus daudz skaistu pūdu, dabuoja deviņus zyrgus, salyka vysus pūdus vazumūs un aizbraucja uz tiergu. Na par ilgu laiciņu vysus pūdus izpuordevja. Saiminīks atbraucja boguots uz sātu, bet valns aizguoja sovu ceļu. Kotrs, kas beja piercis valna taisītus pūdus; atvedis uz sātu īraudzēja, ka pūdi bez dybynim. Saiminīks otkon pats taisīja pūdus, bet nu juo nivīns napierka, sacīdami: "Zinam, zynam, ka tovi pūdi bez dybyna!"

Tai saiminīks palyka ar vīnu aci un juo pūdu nikas napierk, bet valns staiguoi pa pasauli un muonej ļauds.

Piezīme. Šis variants, kā ari trīs sekošie, stipri atšķiras no. iepriekšē jiem,

bet tomēr lidzinās tiem tai ziņā, ka velns še uzstājies labdara lomā. P. Š.