12. (A. 363). Teicēja 76 g. veca Īva Staleidzāne Atašienē.

Vīnu reiz guoja pa ceļu kaids nabadzīgs dīvbijīgs cylvāks. Ceļā jis satyka valnu, kurs beja puorsataisījis par cylvāku.

"Vai nagribi precētīs?" valns prosa tam cylvākam "Nav kuo precēt," atbildēja cylvāks.

"Jo gribi, precēj muižas gaspažu, es tev jū īsvuotuošu," soka valns.

Nabadzīgais cylvāks pakasīja golvu un dūmoj pats sevī: "Labi byutu byut par muižinīku!" un soka valnam: "Īsvuotoj, es precēšūs!"

Valns aizvedja cylvāku uz sovu muižu, apvylka jam lobas drēbes, sādās lobūs zyrgūs un atbrauc obēji uz gaspažu svuotūs. Valns izstuostīja gaspažai, ka bryutguonam asūt vē skaistuoka muiža kai jai, cīši lobi zyrgi un daudz naudas. Gaspaža padūmuoja, padūmuoja - pīkrita gajemt kungu sev par primaku [kr., iegātnis], un nūrunuoja kuozu dīnu.

Kuozu dīnā otkon valns apgērba naboga cylvāku vēl duorguokuos drēbēs, sajyudzja sešus zyrgus skaistā karetā un atbraucja uz gaspažu. Aizbraucja vysi uz baznīcu un sasalauluoja. Pēc baznīcas vysi nūbraucja uz jauniča muižu, kura eistinībā beja valna muiža, un nūdzēŗa kuozas jauniča golā. Tad sāduos otkon vysi duorguos karetuos, kuruos beja aizjyugti labi zyrgi, un atbraucja uz gaspažas muižu. Sadzyna zyrgus klāvā un gaspaža lyka kolpim aizslēgt klāvus, ka naizbāg juos veira duorgī zyrgi. Paši kuozinīki saguoja pilī un dzēŗa kuozas leidz vokoram. Vokorā valns un cyti vīsi aizbraucja uz sātu, bet jauničs ar jaunivi aizguoja gulātu.

Reitā pasamūst jauničs ar jaunivi un redz, ka duorgūs drēbu vītā, pi gultas stuov sapleisuši naboga cylvāka konkuri un veizītes. Gaspaža pīsacēla un aizskrēja uz klāvu pasavērt zyrgus, bet zyrgu vītā stuovēja klāva koktā pīslīta vaca vēziņa, ar kuru naboga cylvāks guoja pa ceļu, kad valns jam aizguoja prīškā. Gaspaža brīsmīgi dusmīga atskrēja lomuotu sovu veiru, bet veirs izstuostīja, ka te valna dorbi, kurs gribēja, ka šis nabyutu dīvabijīgs un suaktu lomuotīs un kautīs. Pēc itas gaspažai puorguoja dusmes un jī obi dzeivuoja laimīgi, bet valnam sovs nūdūms naizzadevja.