13. (A. 363). Teicējs J. Filšs Rēzeknē. Kultūras balss kr.

Dzeivuoja vīns nabogs ībavīts. Zemes jam nabeja, taipat

nabeja ari lūpu un nikur nikuo. Ustabiņa beja cīši vaca un guozjās jau uz suona. Naboga ībavīts zīmā dzeivuoja savā ustabiņā, bet vosoras laikā guoja pi zemnīkim un pasajēmja par gonu ganīt gūvis, cyukas un tai tuoļuok. Tai kai bavīts vysu sovu myužu staiguoja par gonu, jis labi muocēja spēlēt uz stabules un spēlēja vysaidus dančus.

Vīnu reizi ībavīts ganīdams gūvis, sādās pi kryumiņu un suoka spēlēt uz sovas stabules vysaidus dančus. Ībavīšam spēlējūt, atīt pi juo valns un suoka prasīt, kai ībavīts izmuocītu jū spēlēt uz stabules. Par itū jis pasajēmja ībavīšam labi samoksuot, kū jis gribēs. Ībavīts pasacēja: "Labi, es izmuocīšu tevi spēlēt uz stabules, bet tu puortaisi mani par popu!"

"Labi!" pasacīja valns. Gans vaicuoj: "Kai tu mani vari puortaisīt par popu, jo es navaru ni rakstīt, ni lasīt?"

"Na tova bāda," atbildēja valns, "byusi par popu, tik īmuoci mani uz stabules spēlēt!"

Ībavīts suoka muocīt valnu un valns dreiži īsamuacīja spēlēt vysus dančus un dzīsmes. Pajēmja valns ībavīša stabuli un nūskrēja uz sovu elni. Napaguoja daudz laika, ībavits puorsataisīja par popu un dreiži jam īdevja draudzi.

Puorīt gods, varbyut vairuok, navar zynuot, atskrīn valns pi popa. Pops taišņi tymā laikā cerkvā lyudzja Dīvu. Pi paša oltora valns padūd popam stobuli un runoj : "Paruadi man kadriĪa danči, es aizmiersu!"

Pops atbildēja valnam: "Es tagad navaru! Kad pabeigšu skaitīt puotorus, tūlaik es tev paruodīšu!" Bet valns suaka prasīt, kab jam tyuleņ paruodītu. Pops atbildēja valnam, ka jis jatn naruodīs. Valns sasadusmouja un nūskrēja uz sovu elni, bet pops kaids beja namuocīts, taids palyka, un puotorus skaitīja jau nu atmiņas. Atīt popš uz sovu sātu, suoka vērtīs gruomatuos, bet nivīnās navar lasīt. Pops pajēmja vīnu lelu vacu gruomotu un nūnesja uz cerkvu. Vīnu reiz beja lela svātdīna. Sasalasīa daudz aužu, suoka pohs turēt mišu. Izīt jis pi oltora, un pacēlis tū lelū gruomotu augši, runoj ļaudim: "Bārni, muni bārni, vai jyus zynit itū gruomotu?"

Ļaeds jam atbeldēja: "Nazynam, batjuška!"

"Kuo tad jyus atguojāt uz cerkvu? Manis pasavārtu, sevis paruadītu? Paprīšku izzamuocīt itū gruomotu, tūlaik varit īt uz cerkvu, bet tagad tyulen eiīt uz sātu!"

Kū darīt? Ļauds vysi aizguoja uz sovu sātu, bet paps otkon suoka vasalu nedēļu svaidīt gruomotas, bet lasīt navar. Atīt otkon svātdīna. Otkon sasalasīja cerkvā ļauds, otkon pops izīt pi oltora ar tū pašu lelū gruomotu. Šis taipat pacēļa augši sovu gruomotu un vaicoj ļaudim: "Bārni, muni bārni, jyus nazynit ituos gruomotas?"

"Ja, zynam, batjuška, zynam!"

Tūlaik pops otkon soka ļaudim: "Jyus zynit lasīt, kuodēļ tūlaik uz cerkvu staiguot? Var sātā skaitīt puotoru, tyuleņ ejīt uz sātu!"

Kū darīt? Ļauds aizguoja pa sovom sātom. Sadūmuoja ļauds braukt uz pilsātu pi vacuokuo papa man nūdūt lyugumu, kab itū popu puormeitu, jo jis palyka par napratēju.

Izzynuoja pops, ka ļauds dūd taidu lyugumu, suoka jis saukt un lyugt valnu, kab iis jam paleidzātu. Atskrīn valns un vaicoj popam: "Nu kai, tev gryuts?"

"Ja," atbildēja pops.

"Man ari taipat beja; es beju lyugts uz kuozom par muzykantu, bet kai nazynuoju kadriļa vīnpadsmytuo.s daĪas, vajadzēja panest kaunu. Nu labi," pasacīja valns, "paruodi man kaut tagad tū danci."

Pops pajēmja nu valna stabuli un suoka spēlēt. Valns tyuleņ izzamuocīja spēlēt. Tod valns runoj popam: "Tu pajem nūsit sovu kači, nūplēs nu juo uodu, pakar cerkvā aiz oltora, lai jis tī karinej!"

Valns nūskrēja uz sovu elni, bet pops palyka, nūsyta kači nūplēsja uodu un pakuoŗa aiz oltora. Atīt svātdīna, sasalasīja auds un atbraucja nu pilsātas vacuakais pops, kurs beja archirejs. Myusu pops izīt pi oltora un suoka turēt mišu. Pabeidzja mišu kai vajag byut. Pēc miša pops runoj vacuokajam archirejam: "Svāts Vladyka, ejīt pasavērt, kas pi manis aiz oltora karinej! Pajēmīt kači aiz kuojas un pavilcīt!" .

Archirejs dūmoj pats sevī: "Ja, itys pops troks palyka."

Kū darīt? Pajēmja archirejs aiz kača kuojas un pavylka. Kačš nūkrita un izabēpa daudz zalta. Suoka archirejs lasīt zaltu un likt kārmanā, pīlyka pylnus kārmanus ar zaltu. Tūlaik archirejs izīt pi oltora un runoj audim: "Kū, jyus varit pasacīt, ka pops troks? Jis labi skaita puotorus un tur mišu. Jyus ūtrā svātdīnā vysi ejīt uz cerkvu!" .

Atīt vēj svātdīna, pops izīt pi oltora un runoj : "Sorg, sorg. tyuleņ aiztaisi durovas un lūgus! Lyugsim Dīvu treis dīnas!" Ļauds suoka runuot vīns uz ūtru. Vīns vaicuoja ūtram: "Jezup, voi tev maize ir?"

Nav!" "

"Voi tev ir, Pīter?"

Ari nav!" "

Kū darīt, auds suoka skrīt dreižuok nu cerkvas uz sātu. Nu tuo laika puorstuoja auds staiguot uz cerkvu, bet pops dzeivoj vīns pats un nikod naguoja vairuok uz cerkvu lyugt Dīva.