1. (A. 362). D. Ozoliņš Jaun-Rozē. LP, V, 46, 31.

Reiz bijis viens klibs velns, citi velni viņu nemaz vairs negodinājuši, tie teikuši: "Tu nekam vairs nederi, cilvēki tevi, tādu klibu, nelād un tad, zināms, nevari arī nevienam piekļūt."

Klibais turpretim tiepies: "Ko jūs gribat? Rītu apstaigāšu pasauli, gan jau kāds lādēs!"

Labi. No rīta klibiķis aizgājis arāju ķircināt. Arājam iznests brokasts; un kamēr zirgu vien nojūdzis, velns nozadzis visu brokasta tiesu, ielīdis krūmos un klausījies, vai arājs nelādēsies. Bet nekā - arājs atnācis, izmeklējies un tad nopūties: "Ak tu, Dieviņ žēlīgais! vēl taču nabagāki cilvēki par mani! Tāda pelavu maize! Un kad to vēl zog, tad var gan iedomāties, cik tāds zaglis nabags bijis."

Klibiķis nospļāvies un aizgājis mežā mežsargu ķircināt, saplosījis visiem bērziem mizu un domājis: "Kad nu ieraudzīs tādus nedarbus, ta tad lādēs!"

Bet nekā! Mežsargs atnāk, apskatās un tikai noņurd vien: "Tādam nu vajadzētu gan pa pirkstiem sadot, kas tīšā prātā kokus apskauž!"

Klibiķis nospļāvies vien un aizgājis uz citu pusi. Tur saticis tādu saimnieku, kam nemaz labība nepaaugusi. Klibiķis piedāvājies par kalpu. Saimnieks negribējis negribējis pieņemt: neesot maizes. Ē! beidzot apdomājies un pieņēmis arī. Un &127;kas nu par brīnumiem? Saimnieks triju gadu laikā vareni bagāts palicis. Kā arī nepaliksi, jo pirmo gadu klibiķis teicis: "Šovasar daudz lietus gaidāms, sēsim labību augstās vietās!"

Un tā arī bijis, citiem togad labība noslīkusi, šim ka nezin, kur likt. Otrā gadā klibiķis teicis: "Šogad būs sausa vasara; sēsim labību zemās vietās!"

Un tā arī bijis: citiem togad labība izdegusi, šim, ka nezin; kur likt.

Trešā gadā klibiķis teicis: "Šogad pavasaris būs slapjš, vasara sausa - sēsim agri!"

Un tā arī bijis, citi sējuši vēlu, tiem aizkaltusi, šis agri un, re, kas par labību!

Nu būtu bijis jādomā, ka klibiķis lielāko svētību saimniekam atnesis; bet tā nebijis vis, jo klibiķis tīšām palīdzējis tikai tādēļ bagātību saraust, lai pierunātu saimnieku no pārākās labības, ko nevajadzējis apēst, dzērienus tecināt. Klibiķis iztecinājis pirmo mēru un devis saimniekam baudīt; saimnieks pabaudījis: nekas nekaitot! Klibiķis iztecinājis otru mēru un devis saimniekam pabaudīt; saimnieks jau iesaucies: "Aplam labs!'`

Klibiķis iztecinājis trešo mēru un devis saimniekam pabaudīt; saimnieks priecājies: "Ta tad labs! Nu man zeme virsū gāžas un pats esmu tik liels, tik liels tagad!"

Bet, kas nu par lielu! Otrā dienā bijis pavisam mazs, kad uzcēlies. Tomēr velna dzērienu drīzumā visās malās sākuši pakaļ tecināt, caur ko daudz piedzērušies, kavušies un kā nekā citādi rējušies. Drīzā laikā ar tādu dzīvi visa elle piekrājusies. Nu citi velni teikuši uz klibiķi: "Tu esi pārāks par mums! Tagad tevi godāsim!"