3. (A. 52). Etn. II, 1892 (l).

Vienreiz dzīvoja divi kungi, kuŗi robežu dēj stāvēja lielā naidā, jo viens kā otrs gribēja savas robežas paplašināt. Kādā naktī viens kungs bija pierunājis vellu, lai paplašinājot viņa robežas. Bet otrs kungs turpretī bija tam pašam darbam pierunājis pašu Belcebūbu.

Belcebūbs atnācis ierauga otru velnu un bēg, cik var, bet otrs viņam dzenas pakaļ. Pēdīgi tas nonāca pie veca ozola, kur tas ielīda, bet tā, ka aste palika laukā. Otrs velns, pienācis pie ozola, aizdzina Belcebūbam vadzi gar asti, ka tas nekā nevarēja izbēgt. Tā viņš gulēja kādus pāri gadus un nokoda sevim pirkstus.

Ar laiku ozols satrupēja un Belcebūbs iznāca. Nu viņš aizgāja uz elli un atrada tur visu tukšu un klusu. Tad viņš nāca atpakaļ, vārīja ūdeni un piemaisīja elles uguni un pārdeva cilvēkiem par dzīvības ūdeni, kuŗu tie dzēra ar lielu kāri, un tad kliedza un kāvās kā lopi. Pēc kāda laika tas gāja uz elli un atrada to tīri pilnu ar grēciniekiem.