4. (A.352). Teicējs S. Greizdiņš Vilānu pag. Kultūras balss kr.

Vīnam zemnīkam beja sīva un tik dusmīga, ka zemnīkam ar viņu slykti beja dzeivuot: viņa nikod veira naklausīja. Kaidu nu reizi jī obi aizguoja uz mežu lasīt ūgas. Dīna beja cīšī korsta. Isagribēja sīvai dzert un jei pīguoja pi pūra, tikkū gribēja padzert pūra yudeņa, veirs jei teicja: "Nadzar, sīviņ, īsim uz sātu, tur padzersim!"

Bet sīva napaklausīja, pa;jēmja lelū akmeņi, īlēcja pūrā, nūstuoja paša uz akmeņa un tikū suoka dzert, kai tyuleņ īkrita tur. Zemnīks navarādams jū nu turines izvilkt, aizguoja uz sātu. Sātā zemnīks redz, ka zam golda valns un ād maizi. Zemnīks runoj :

Jo tu munu maisi ēdi, tūlaik struodoj ar maņi!" "

Valns beja ar mīru un palyka ar zemnīku dzeivuat. Valns kolpuoja zemnīkam labi un tad, kad vajadzēja sēt maizi, jis vysu dorbu vīns pais izdarīja. Zemnīkam tys ļūti patyka, un jis pavysam aizmiersa par sovu sīvu. Vīnā godā zemnīks palyka bogutots, jis sadūmuoja pajemt sev ūtrū sīvu, bet valns teicja jam: "Tu tak zyni, kur ir tova pyrmuo sīva un juo tu tagad vēl pajemsi kaidu, tad ved otkon pi mums pūrā, par tū tev myusu saimnīks labi aizmoksuos, bet juo navessi, paliksi pavysam nabags!"

Tad zemnīks vaicuoja: "Bet kur pyrmuo sīva dzeivoj? Es tak vysu laiku dūmuoju, ka jei nadzeiva gu pūra dybynā!"

Jei apprecēta ar myusu saiminīku un dzeivoj tur pat dybynā!"

Zemnīks dūmuoja, dūmuoja un tūmār naapsaprecēja, un suoka taipat dzeivuot un valns jam vysur kolpuoja. Tai puorguoja naz cik godu. Valnam apnyka struoduot pi zemnīka un jis pīrunuoja zemnīku attaisīt lelu krūgu un pašam taisīt braņdinu un olu. Zemnīks, gribādams vēl boguotuoks palikt, paklausīja valnu un attaisīja krūgu. Valns pats vuorēja olu un, kad zemnīks paraudzīja gluozīti ols, jam īsagribēja vēl un vēl. Tai jis dzēŗa, koleidz nūmyra. Valns prīcīgs pajēmja jū un vysu atstuotū naudu un aiznesja uz sovu pūru, kur vysi mozī valnāni apēdja jū. Bet sīva vēl ilgi dzeivuoja un, laikam, vēl tagad kaut kaidā pūrā dzeivoj kūpā ar valnim.