5. F. Pudžs no V. Karčevska, Jāsmuižas pagasta Nīdermuižas ciemā. N. Rancāna kr.

Vīnā valstī dzeivava vīns ļūti padīveigs (dievbijīgs) cylvāks, kam nabeja nivīna grāka. Vīnu dīnu veceits aizguoja ortu un pušdīnom pajāmja gabaleņu maizis. Ntaizi leidz ar sovu sveitu [svārkiem] veceits nūlyka pi kuorklu kryuma. VaIns jū gribēja dabuot kaut vīnā grākā, pajēmja juo maizi un īsvīdja kryumā, dūmaodams, ka veceits, naatradis maizis, suoks lomuotīs.

Atnuoja pušdīnu laiks, vecīts nyu gribēja suokt ēst, bet daguojis pi kryuma, naatroda vairs sovas maizis. Nimaz nasalomavs, jis pateicja Dīvam un aizguoja otkon ortu. Valns par tū palyka ]ūti dusmeigs. Vacuokais valns ari sasadusmova uz valnāna, ka jis nakuo navar padareit, lyka par struopi jam tik ilgi dzeivuot pi veča, cikom nu juo dabuos kaida grāka.

Vīnā zīmys vokorā pi saiminīka īīt puiss, kas meklej sev dorba, un soka: "Es lelas algas naprasu, bet struoduošu tikai par vādaru."

"Kū lai dors? Ir juopījam!" atsoka saiminīks.

Nuokūšā reitā saiminīks ar pusi īt uz mežu molkys grīzt. Grīzuši vāsalu dīnu un pīgrīzuši vasalu asi. Vokorā saiminīks syuta puisi uz sātu, lai padūd lūpim ēst, saceidams: "Es vēl paškaldeišu molkys."

Puiss soka: "Aj tu uz sātu kai vacuoks cylvāks, bet es paškaldeišu molkas."

Saiminīkam aizejūt, puiss aizšvelpe. Uz reizes pīskrēja daudz valnu un visi stuojuos uotri pi dorba. Par nelelu laiceņu molka beja saškaldeita. Pats saiminīks byutu molku škaldījis vasalas treis dīnas.

Ūtrā dīnā saiminīks nūguoja uz mežu un redzēja, ka saškaldeita vysa molka, par kū jis ūti nūsabreinova. Taipat ūtrā dīnā viņi izgrīza asi molkas un ar valna paleidzeibu vysu saškaldēja. Apleicēji [apkārtējie] auds ūti breinuojuos. Dorbs jīm ļūti labi veicēs un saiminīks uz reizes palyka boguots.

Namanūt pīguoja pavasars. Nyu vajadzēja art un ecēt zemi un gatavuotīs uz siešonu. Saiminīka kolps sacēja: "Šūgad byus ūti korsta un sausa vosora, ir juosēj pļovuos un zamuokuos vītuos, tod tikai izaugs maizja."

Puiss jiudzja zyrgu un suoka art plavas un īlejas. Ļauds dūmova, ka jī ar taidim dorbim dreiži izgaiss. Tai jī dreiži izstruoduoja zemi un apsēja teirumus. Tagad jīm palyka tikai nadaudz maizis. Fuiss sacīja: "Es nu miltim muku iztaiseit gordu boltu iudisneņu, nu kura saiminīks un saimineica byus jaurri un prīceigi, ka pat nu prīcas doncuos."

Saslaucējis vysus orūdus, saiminīks salasēja tikai garču labsibas. Valns tū lyka dziernovuos un pītraucja vasalu vuoceli myltu. Tod nu miltitn iztaisēja ūti pateikamu iudisneņu, nu kuo saiminīks ar saimineicu beja ūti jautri. Saimineica sacīja, lai saiminīks pasauc rodu, tad varēšūt kūpā pasaprīcuot. Valns sacēja: "Gūdeibas atliksim leidz rudiņam, tod pīaugs vairuok maizes, un arī vairuok varēs iztaiseit lobuo iudisneņa."

Atguoja māslu tolkas laiks un saiminīks sacēja: "Vajadzēs taiseit tolku."

Kolpam beja baist, ka tolkas auds napazeitu, ka jis ira valns. Jis sacēja uz saiminīku: "Natais nikaidas tolkas, es vīns pats māslus izsvīsšu uz teiruma, tikai nūka lelus dzelža sokumus ar četrom storom."

Kalējs vaicava zemnīkam, kū jis dareis ar tik lelim sokumin, ka tūs pat gryuti cyluot, na tikai struoduot. Saiminīks soka: "Par tū nav kū bāduot. Man muojuos ir kolps, kurs varēs ar jīm struoduot."

Valns jēma sokumus rūkā un suoka vasalus māslu vazumus laist pa gaisu uz teiruma. Par stundes laiku klāvi beja izmāsti. Kotra māslu guba atsaroda sovā vītā. Saiminīks pi māslu uordeišonas atstruoduoja treis dīnas.

Rudenī pīauga ļūti daudzi maizis. Tagan saiminīki pītaisēja daudzi gorduo iudisneņa un īaicynuoja rodus. Valns ari aicynuoja vacuakū valnu grākus pīraksteit. Vacais valns tyulen īleida paceplī ar lelu gruomotu. Visi ūti nūsadzjēra, tai ka nikuo naatjādza un nūkrituši gulēja uz greidas. Tagan jī poši. muocēja taiseit lobū iudisneņu. Vacais valns pīrakstīja ļūti daudz grāku. Nu tuo laika valnānam vairs navajadzēja pi saiminīka kolpuot.