2. J. A. Jansons no Vēveŗu Elzas Ļaudonā.

Tas bijis ljāba laikos. Velns uzkāpis debesīs un apmelojis Ijābu, ka tas nemaz neesot tik dievbijīgs un svēts. Tad nu Dievs nodevis velnam varu par Ijābu, bet dievbijīgais Ijābs visus velna pārbaudījumus izturējis un palicis Dievam uzticīgs. - Nu velns kāpis vēl otrreiz debesīs, lai dabūtu galīgi varu par Ijābu. Bet Dievs jau bija pārliecinājies, ka Ijābs ir svēts vīrs: viņš sadusmojies uz velnu par to, ka tas Ijābu apmelojis. Dievs bijis tā noskaities, ka tūdaļ sagrābis velnu aiz čupra un nosviedis zemē.

Pa kalniem un lejām veļoties, velnam tā noreibst galva, ka tas kāda kalna piegāzē sāk vemt. Tai vietā izaug apiņi un tabaka. Tos no turienes vēlāk pārvadā pa visu pasauli. Un tā vēl tagad, apiņus un tabaku pār mēru lietojot, cilvēkiem jāreibst un jāvemj..

Piezīme. Šie divi stāsti gan pieder drīzāk pie teikām, bet pēc satura brandvīna dedzināšana stāv tomēr tuvu tabakas audzēšanai. P. Š.