1. D. Ozoliņš .Jaun-Rozē. LP, V, 46, 33.

Kādam lielkungam bijušas visuvisādas bildes, un viena arī tāda, kur velns virsū. Sulainim katru rītu bijis jānoslauka bildes; bet velna bildi tīšām nekad neslaucījis, drīzāk vēl ar pirkstu velnam acīs grūdis un citādi nicinājis.

Te vienreiz liels kungs apmanījis., ka zelta un sudraba lietas noklīdušas. Prasījis sulainim, sulainis atteicis: "Kā nu varat mani par zagli dzenāt, vai es nu zagšu?"

Sulainis patiesi nebija zadzis. Bet kungs tā nav mierā, jāizmeklējot sulaiņa malas. Kas ir? Sāk meklēt - atron sulaiņa šķirstā visas zudušās lietas. Kungs traks : lai tūlin metat tādu blēdi cietumā un rītu pie karātavām. Sulainis gan raud, gan attaisnojas - nelīdz. Bet naktī cietumā ienāk velns, sacīdams: "To tev vajadzēja, to vajadzēja! Kam tu manu bildi niecināji?"

Sulainis sāk, vadzi, lūgties, lai piedodot - tā vairs nekad nedarīšot.

"Labi!" velns nosaka, "ej tūlin - te durvis būs vaļā - noslauki manu bildi un bēdz uz citurieni dzīvot; es palikšu cietumā un ļaušos tavā vietā pakārties."

Labi, sulainis tā izdara. No rīta ved velnu kārt. Šiem ne jausmas, ka tas velns, un nu pakaŗ itin tā, kā jau katrreiz. Bet kas ir? Nav atgājuši labi nost - paskatās: karātavās salmu kūlis karājas. Izbrīnējušies, kas tā par lietu, un aprakuši to pašu salmu kūli. Ko citu darīt?