2. J. Ezers no Kļavu Jāņa Kalētos. Jkr. V, 44(17). LP, VII, I, 270.

Reiz viens kalējs uzvilcis ar ogli cilvēka ģīmi uz smēdes durvim un nosaucis to par velnu. Katrreiz, cik viņš izņēmis no uguns nokarsētu dzelzi, tas šļācis velnam ugunis acīs. Velns, nevarēdams paciest, ka viņa bildi tā ķengā, apņēmies kalēju pārmācīt.

Vienu nakti velns ielauzies tās zemes ķēniņa mantas kambarī, izzadzis daudz zelta un sudraba lietu un pabāzis tās kalēja istabā apakš grīdas. Ķēniņš izsolījis daudz naudas tam, kas zagļus saķers. Nu velnam laiks. Viņš aizgājis pie ķēniņa un izdevies par burvi.

"Ja pateiksi, kas mani apzadzis, dabūsi izsolīto algu," ķēniņš saka.

Velns paņēmis bļodu ar ūdeni un aizvedis ķēniņu līdzi uz smēdi. Smēdē viņš murminājis ar salmu pa ūdeni, dažu-dažādas skaņas izgrūzdams. Tad novedis ķēniņu uz kalēja māju, kur tāpat darījis.

"Uzplēsiet grīdu," velns teicis. uz zemi rādīdams.

Atradis visas zelta un sudraba lietas, ķēniņš licis kalēju sasiet un cietumā mest. Kalējs, cietumā tupēdams, lūdzis Dievu, lai viņu izpestītu. Nevarēdams nekā sagaidīt, sācis lādēt un izsaucies: "Lai velns parauj!"

Velnam, kas pa to laiku pie atslēgas cauruma klausījies, tas pārāk paticis.

"Ē, " viņš ķizīdams pārmetis, ,,šļāc nu vēl man ugunis acīs." "Nedarīšu,

nedarīšu vairs tā," lūdzas kalējs, "tikai izglābj mani šoreiz."

Velns izlaidis kalēju no cietuma un ielicis viņa vietā salmu kūli. Ķēniņš licis no rīta kalēju vest pie karātavām, bet izrādījies, ka pakāruši salmu kūli. Braukdami mājās, dzirdējuši atkal smēdē kaļam. Gājuši skatīties - tas pats kalējs atkal kalis.

"Kā tu te esi?" Ķēniņš jautājis, "tevi tak pakārām." "Ne mani, bet salmu kūli," kalējs atteicis.

Gājuši raudzīt - akurāt tā.

Kalējs nu izstāstījis visu ķēniņam, un tad velna bīdamies, licis ģīmi no smēdes durvim nodzēst.