3. J. Jansons no J. Tiļļas Īles pagastā.

Vienam kalējam smēdē pie sienas karājusies velna bilde. Katru vakaru priekš gulētiešanas kalējs spļāvis tai virsū un lamājis to. Te gadījies pašam tās muižas kungam braukt gar smēdi. Tas bijis ziemu. Ceļš bijis slidens un kungam zirgi bijuši nekalti. Kungs, redzēdams. ka smēdē vēl spīd uguns, sūtījis kučieri, lai pasauc kalēju. Sulainis ieiet smēdē, bet no brīnumiem paliek vai mēms. Kalējs stāv pie laktas un ka cilvēkus: pārkaļ vecus par jauniem. Šim neesot vaļas zirgus kalt. Ka ne, ne.

Kučieris aiziet un izstāsta visu kungam. Bet kungs grib pats visu redzēt. Ies uz smēdi. Aiziet, ja kā tad, kalējs pašreiz beidz kalt glītu jaunkungu, uzdod ar āmuru pa pakaļu, un šis smiedamies ieskrien kaktā pie citiem. Kungs tūlin kalējam klāt: vai nevarot viņu ar' jaunu pataisīt? Kāpēc ne, lai tikai guļoties uz laktas. Kungs guļas ar, bet kā šis uzgulsies, tā kalējs saspiež viņu stangās un ieliek ēzē, lai deg: Viņš bijis pats velns, kas izlicies par kalēju.

Kučieris gaida, gaida. nevar kungu sagaidīt. Ies raudzīt. Redz: kungs guļ ēzē beigts. Kučieris brauc mājā un izstāsta, kas noticis.

No rīta tiesas vīri klāt un ņem kalēju ciet. Bet kalējs nevar vien. nobrīnīties: viņš taču vakarā uguni izdzēsis jau laikus un aizgājis gulēt. Gan nu šis lūdzas, gan vaimanā, nekas nedar. Viņu aizved un iesloga cietumā, un nospriež pēc trim dienām kārt. Kalējs izdomājas visādi, bet beigas vien ir. Te tā ap pusnakti velns klāt un saka: "Āre, spļauj vēl man virsū, lamā vēl mani! Vai esmu tev ko aunu nodarījis, ka tu man spļāvi? Ja tu apsolies man nespļaut vairs virsū un nelamāt, tad vēl varu tev līdzēt.'`

Kalējs apsolas. Labi. - Pēc trim dienām ved kalēju pie karātavām, bet no velna vēl ne vēsts. Kalējs domā, ka velns to piekrāpis. Bende jau taisās mest kalējam cilpu kaklā, kad no meža izauļo melns jātnieks un sauc: "Nekariet viņu, es esmu vainīgs!"

Tiesneši vīram notic un palaiž kalēju vaļā. Viņa vietā nu pakaŗ melno jātnieku. Kalējs priecīgs aiziet mājās un vairs nekad i nedomā velna bildei acīs spļaut. Bet pakārtā svešnieka vietā otrā rīta atraduši apses šķilu karājamies.