4. Skolnieks A. Luočnmēls Baltinavā, N. Rancāna kr.

Dzīvoja nabaga kalvis un kala dienu un nakti, bet tomēr viņam bija vēl grūti uzturēt sīevu ar divi bērniem. Viņš bija strādīgs un dievbijīgs vīrs un pavisam nevarēja ieraudzīt velnu, kas kārdināja nabaga cilvēkus. Lai nu vēl sevišķi varētu izrādīt dusmas uz ļauno garu, viņš jēma un uzzīmēja velna bildi uz savas smēdes durvim. Iedams uz darbu un nākdams no darba, kalvis sita arvien ar lielo veseri velna bildei pierē.

Velnam tas nemaz nepatika, ka viņa bilde tika dauzīta visiem cilvēkiem par apsmieklu. Reiz sadomājis kādu viltu, velns piejēma cilvēka izskatu un aizgāja pie kalvja. Piedāvādamies par kalpu, viņš lūdza kalvi, lai tik jemot šo par palīgu.

"Veseli trīs gadi es tev strādāšu tīri par velti."

"Mums jau pašiem trūkst maizes, ka lai es vēl piejemu lieku ēdēju?" kalvis atbildēja.

Pēdīgi velns tomēr pierunāja, kalvis padevās un piejēma svešo kalpu par palīgu. Kalps strādā čakli jau veselu gadu un lūko savam saimniekam iestāstīt, ka velns nemaz tik ļauns neesot, kā audis runājat. Bet kalvis tik speŗ ar savu lielo veseri velna bildei pierē. Velns pakasa savu pieri un prasa kalvim : "Vai, saimniek, kam tu tā dauzi savas smēdes durvis?"

Kalvis atbild: "Es nedauzu vis durvis, bet velna bildi. Es acu galā nevaru ieraudzīt nešķīsto garu."

Velns redz, ka ar vārdiem kalvi nevar pierunāt, viņš izdomā atkal citu viltu. Tā nu viņš saka savam saimniekam: "Vai zini ko? Sāksim pārkalt vecus cilvēkus par jauniem. Tā tu uzreiz tapsi bagāts."

"Es tālām blēņām neticu. Liec mani labāk mierā!"

"Vai tas ir kāds ļaunums, ka mēs palīdzam veciem cilvēkiem? Veci un bagāti kungi jau zemē mirt negrib, viņi nežēlos nekādas algas, lai tiktu atkal par jauniem un veseliem cilvēkiem. Es tādas lietas pa druskai protu, raudzīsim, varbūt, ka mums lobsies."

Kalvis gan baidījās no tādām lietām, bet velns tikmēr runāja, kamēr to pierunāja. Nu izlaida ziņu pa visām malām, ka tāds un tāds kalvis pārkaļ vecus cilvēkus par jauniem. Dabūjuši par to dzirdēt, veci kungi sāk cits pēc cita braukt uz kalvi pēc palīdzības.

Vienu dienu atbrauca tāds vecs kungs, kas tik tik, kā vēl spēja kustēties. Kalvja kalps ķērās tam tūlin pie rīkles, un kamēr viņš to pievilka pie ēzes, tikmēr kungs jau bija pagalam. Kunga miesas kalps ietina salmu kūlī, uzlika uz ēzes un pasildīja; tad lika to uz laktas un kala tikmēr ar savu veseri, kamēr no salmu kūļa izskrēja piecpadsmit gadu vecs puika. Jaunais kungs nu aizmaksāja kalvim daudz tūkstošu rub]u naudas, iesēdās svilpodams savā karītē un aizbrauca uz māju.

Mēneša laikā pārkaļot vecus cilvēkus par jauniem, kalvis jau tika tik bagāts, ka vairs nezināja, kur naudu likt. Bet savu velna bildi viņš nekad neaizmirsa un sita to vienādi ar savu veseri. Reiz viņš tā spēra ar lielo veseri bildei pierē, ka velns tikko zemē nenokrita. Velns tā saskaitās par savu neveiksmi, ka tūlin aizbēga no sava saimnieka.

Kalvis redzēdams, ka kalps aizbēdzis, pārrunā pie sevis: "Tu man arī vairs neesi vajadzīgs. Vari arī skriet projām. Diezgan jau nu esmu noskatījies, nu pratīšu arī viens pats pārkalt vecos kungus."

Drīz atbrauc atkal pie kalvja vecs vecs ģenerālis un saka: "Pārkal mani par jaunu puisēnu!"

Kalvis prasa: "Cik gadu vecumā tevi kalt? Varbūt gadu desmit?"

ģenerālis atbild: "Desmit gadu būs par maz, kal labāk tā gadu piecpadsmit."

.,Labi!" saka kalvis un ķeŗ tāpat ģenerālim pie rīkles kā viņa kalps. Bet tavu brīnumu! Kalps tik viegli izrāva vecos kungus no karietes, bet šim tas nācās tikai ar lielām pūlēm. Aizstiepj ģenerāli līdz ēzei, bet tas ir vēl dzīvs. Kalvis nu uzsit šim

ar veseri pa galvu un tā uzbeidz veco ģenerāli. Ģenerāļa miesas viņš aptin ar salmiem, tāpat kā jau viņa kalps bija darījis. Kā nu liek mironi ar visiem salmiem uz ēzes, tā tūlin aizdegas salmi un tikko nenodeg visa smēde. Nodzēsis uguni, kalvis liek mironi uz laktas un sāk sist ar veseri. No veseŗa sitieniem salūzt tikai ģenerāļa kauli, bet no dzīvības nav ne vēsts.

Kalvis nu sabīstas, met veseri zemē un sāk bēgt. Bet kur nu izbēgsi? Turpat jau stāv zaldāti, kas visu redzējuši, ņem tik kalvi cieši un ved uz cietumu. Kalvis nu sāk svaidīties aŗ naudu uz visām pusēm, kā tik sprukt vaļā. Grūž vienam tūkstošus, grūž otram un tā izputina visu savu naudu, bet nekas nepalīdz. Tā nu nabaga kalvi iebāž cietumā.

Jau vairāk mēnešus kalvis bija sēdējis cietumā, kad pie viņa atnāk agrākais kalps un sāk zoboties: "Tā tev vajaga. Te tu nu sēdēsi visa savu mūžu. Diezgan jau nu esi dauzījis manu bildi. Es jau tev sacīju, ka nevajaga sist, bet tu neklausīji. Par to tev nu ir tā alga. Tu domāji, ka arī bez manis mācēsi pārkalt vecus kungus par jauniem. Nekā, puisi! Sēdi vien nu savā cietumā!"

Nu tikai vēl kalvis saprata, ka viņa puisis bijis pats velns, kam viņš pieri dauzījis. Nekā nevarēja darīt. Bija vien jālūdz tas pats nešķīstais gars, kuŗu viņš agrāki bija tā nicinājis.

"Vai, vīrs! Palīdzi man lūdzams tikai šo reizi tikt laukā no cietuma, uz priekšu es nekad vairs nedauzīšu tavas bildes. Esi tik labs un izglāb mani tikai šoreiz!"

Velns smiedamies atbildēja: ,.Redzi, kā tu nu mani lūdzies. Kad es tevi lūdzu, tu. vīs manis neklausīji. Ko tur lai nu daru? Kad jau apjemies uz priekšu vairs nedauzīt manas bildes, tad es arī šoreiz tevi izglābšu."

Velns nu tūlin deva tiesāt ziņu, ka ģenerālis tikšot atdzīvināts par jaunu cilvēku, ja kalvi izlaidīšot no cietuma un jaušot viņam pabeigt savu darbu. Toreiz kalvis tik bijis aizmirsis, kas jādara. Tagad, cietumā sēdot, viņš esot atkal atcerējies. Visi bija ar mieru laist kalvi no cietuma ārā, bet gan tikai tad, ja viņš patiešām atkal atdzīvina nosisto ģenerāli.

Tā nu izlaiž kalvi no cietuma, izrok ģenerāļa miesas no kapa un aizved tās pie kalvja uz smēdi. Kalps satin ģenerāļa miesas salmos, uzliek to uz ēzes, pasilda kādu brīdi un noliek uz laktas. Kā nu kalvja kalps sit tur ar savu veseri, tā izskrien no salmiem piecpadsmit gadu vecs puika.

Nu kalvis bija ļoti priecīgs, ka tik laimīgi ticis no nelaimes vaļā. Viņš nosolījās nekad vairs vecus kungus nepārkalt par jauniem. Velns, projām iedams, atkal tam piekodināja nekad vairs nesist viņa bildes. "Ja tik tu sāksi sist, tad atkal tiksi cietumā, bet tad otrreiz es vairs nenākšu tevi glābt."

Kalvis nu atkal pa vecam sāka strādāt savā smēdē un uzturēja savu sievu un bērnus ar godīgu darbu, bet velna bildes viņš vairs nedauzīja.

Piezīme. Šī pasaka ir atstāstīta rakstu valodā. P. Š.