5. St. Ulanovska Viļānos. Zbior wiadomosci do antropologii krajowei. Krakavā 1895, 25fi. l. p.

Bjeja sjeņuok kaļvs, i bjeja jam obrozu [svētbilžu] daudz, i valna obrozs bjeja. Jis vysod, kai cjeļas, muti nūmozguojs i puotors nūskaitjējs, to biksis atvalk i valnam čūkstu paruoda. Valns aizzasyrdas, ka jis Dīva lyudz, a šam čūkstu ruoda, i soka: "Paga, paga! es tjevi izvuicjeišu!"

Kaļvs jau Dīva palyudza i atsagulās, a valns pajēmja par nakti juo zuobokys, apmaucja kuojā i nūguoja iz kupča kramu [baltkr. krama, bods], vysu morntu saņasja kaļva klētī. Cjeļas kupcs reitā, vieras, ka lauka [kr., bods] izlauzta i monts iznasts! Jis pasaucj'a sudņiku, dzanas pa pādim i vieras, 'ka pādi daīt da kaZva klēts. Vot jī īt ustobā i soka iz kaļvi: "A kur tu bjeji staiguojis šūnakt?"

Jis atsoka, jis nabjeja staiguojis nikur, jis toļko [tikai] tagad nu gultas cje]as, muti parnazguojis, puotoru paskaitjējis, kai is dorbu īt. Jī soka, ka īškūš iz klēti pazavart, kas ta š,am tī iraida! Daīt pi durovu, atmēŗēj pādu - juo zuoboki ir. Nu, jī attaisa vaļā, vieras, ka pylna klēts da grīstu pīlykta loba! Kaļvs roūzabeidja, a.ugšpjēdjeņ atkryta nu bails!

A sjeņuok bjeja taidi laiki, ka zagļi vys kuora par zagšonu. Nu, ku ta niu byus? Pajēmja kaļvi, aiztaisjēja paļicā, sabraucja jau vysi lyluokī nūsūdjīt j'ū, i nūsūdjēja, kab pakuort. Tai i pakuora jū. Daskrīņ tūlaik valns i soka: "A kas, kaļvjeit? Voi labi ira Dīva lyugt, maņ čūkstu ruodjēt? Voi daŗēškys tai? Voi ruodjēškys vjāļ?"

"A naruodjēškys, cikom vīn dzjeivs dzjedvuoškys!" soka kaļvs. Nu, tai djevja jam valns ar cjeļu čūkstā i lyka, lai jis īt iz smjēdi koltu, a tī, iz juo vītā, pakuora cysu kiuli.

Brauc jau tūs tīsys vjeiri iz sātu i klausās, ka kaļvs smjēdē, soka iz kučeri: ,,Ej, pazavjer, kas tī kaļ?"

Jis atīt, soka: "Kaļvs kaļ!"

Jī navīŗēj jam, īt poši pazavārtu i vaicoj: "Kas ta tja par breinums? Tjevi pakuoruši, a tu kal?"

Jis nūjēmja capuri i soka tai: "Kas vainīgs, tū pakuora, a es n,avainīgs, to mani aptaka] [atpaka]?] atpruovja!"

I īsuoka jis stuostjēt, kai jis Dīva lyudzja, a va1nam čūkstu ruodjēja, i valns par tū aizzasirdjēja i jam par sirdim tai padarēja, ka jis par zagļi palyka, nabjejis vainīgs.

Pa tam i pīruna ira: "Dīva lyudz, a valnam čūksta naruodi!"