6. E. Mičuls no 87 g. vecas J. Līpiņas Makašānu pag.

Pī baznīckunga senejūs laikūs dzeivuoja kolps, kurs kolpoja pi miša baznīcā. Baznīcā pi durovom beja izzeimuota valna bilde. Kolps kod guoja baznīcā, vysod ar itū valna bildi sasasveicinuoja runuodams: "Vasals, kungs valns!"

Un kad guoja nu baznīcas uorā, tad otkon runuoja: "Palīc vasals, kungs valns!"

Valns kolpu par itū cīši mīluoja. Natuoli nu baznīcas beja lela muiža. Tymā muižā dzeivuoja cīši boguots mužinīks un jis beja jau vacs, jam dreiži vajadzēja miert zemē. Muižinīks sadūmuoja, ka jis dreiži miers zemē un vēl sovā dzeivē pataisēja sev škierstu, un tī pīlyka daudz zalta un papeira naudas. Kad itys muižinīks nūmyra, jū uz nalstis īneaj'a baznīcā. Tū nakti, kad muižinīku īnesja baznīcā, kolpam pasaruodija sapnā, ka jis ītu uz baznīcu pasavārtu. Kolps pasamūda nu mīga un dūmoj ,pats sevī, ka te jam beja sapns, kuram navar ticēt, un taipat otkon aizmyga. Otkon jam ruodos sapnā, ka jis ītu uz baznīcu pasavārtu. Kolps otkon pasamūda nu mīga un otkon dūmoj, kas te par taidu sapnu. Puorsakristēja kolps un otkon aizmyga. Otkon jam tys sapns. Pasamūda nu mīga kolps, padūmuoja un apsavilcīs īt uz baznīcu pasavārtu. Īguoja kolps baznīcā, taipat apsasveicinuoja ar valna bildi un guoja pi škiersta, kurā gulēja nūmyrušais muižinīks. Kad kolps pīguoja pi škiersta, atskrēja tei valna bilde ar vairuokim kalnānim un runoj kolpam, ka pi muižinīka škierstā ir daudz naudas un lai kolps pakrota nūmyrušū. Bet kolps nūsabeida, nagribēja ituo darīt un gribēja īt uorā nu baznīcas. Valni jū apturēja un paši izjēmja nu škiersta nūmyrušū muižinīku un izkratīja škierstu. Nu škiersta jī izkratīja daudz zalta u.n papeira naudas. Tad pajēmja aiz kuojom nūmyrušū muižinīku un suoka kratīt jū, cik beja spāka. Valni izkratīja vysu škierstu un pašu nūmyrušū, un īlyka jū atpakaļ škierstā. Tūlaik tei valna bilde runuoja kolpam: "Pajem maisu, saber itū riaudu, nes uz sātu un dzeivoj prīcīgi un boguoti!"

Kolps beidas jemt, bet valns jam otkon runoj : "Jem, nasa beist, tu cylvāks,

kurs mani vysod cīnēji, par itū tev itei nauda!" Pascījis itūs vuordus, valns un juo

bīdri vysi pazuda. Kolps pajēmja maisu, salasīja vysu naudu un aiznesja uz sovu sātu. Pēc ituos dīnas kolps vairuok nabeja par kolpu, bet palyka par boguobu veiru ur dzeivuoja kai sīrs pīnā.