7. Teicēja 76 g. veca Īva Staleidzāne Atašienē.

Kaidā baznīcā baznīckungs pakuoŗa zakristijā valna bildi un katru reitu, īdams cauri, spļuovja valnam acīs, bet zakristijāns otkon kotrā reitā padevja valnam lobu reitu. Nailgi baznīckungs padzeivuoja un nūmyra. Nabašnīku īlyka škierstā un pastatīja baznīcā. Vokorā zakristijāns atguoja aizslēgt baznīcu. Te kur bejis, nabejis - pīskrēja pi yo valns un prosa: "Vai tu zyni, kur ir baznīckunga nauda?"

"Nazynu," atbildēja zakristijāns.

"Īsim, es paruodīšu," soka valns un pīvedja zakristijānu pi škiersta. Valns izruovja baznīckungu nu škiersta un suoka kratīt. Valns krota baznīckungu un zalts bierst nu vysom vītom. Kad pībyra lela skaudze zalta, valns īsvīdja baznīckungu otkon škierstā un soka zakristijānam: "Pajem itū zaltu sev! Tys tev par tū, ka tu man kotru reitu lobu reitu devi, bet jam par acīs spļaušonu! Vajag lyugt Dīvu un īnaidnīkam ari acīs naspļaut!"

Valns pazuda. Zakristijāns salasīja zaltu un dzeivuoia boguotīgi.