1. A. 363. J. Ezers Kalētos. .Jkr. V, 40 (13). LP, VII, I, 39-40. AŠ. III, 3e.

Vienai saimnieka meitai nāk daudz precinieku, bet tā visus vaino, sacīdama: "Šādus, tādus es negribu. Iešu tikai pie tāda vīra, kam misiņa bārzda!"

Reiz arī atnāk tāds ar misiņa bārzdu precībās, tas bijis pats velns. Meita, velna nepazīdama, arī apņem viņu. Viņiem mājā braucot, ceļš iet gar trim baznīcām. Jau pie pirmās baznīcas viņi tūlin pietura. Velns ieiet baznīcā, bet vedējs sievai neļauj skatīties, ko vīrs tur dara, jo viņam tā piekodināts. Otrā baznīcā velns atkal ieiet, bet vedējs paliek pie sievas.

"Ļauj jel man skatīties, ko mans vīrs tur dara," sieva lūdzas.

"Ja ļauju tev skatīties," vedējs atbild, "tad mums abiem āda pār kārti un gaļa baļļā."

Sievai, gribot negribot, jāpaliek mierā.

Velns ieiet arī trešā baznīcā, bet šoreiz sieva pierunā vedēju. Viņi pieiet pie baznīcas un redz: vīrs plēš un ēd miroņus kā siļķes. Iznāk no baznīcas - bārzda pieķēzīta, ka bail. Vīrs sievu bučo, bet šī izturās tā, it kā nekā nezinātu. Velns domā, ka sieva laikam nav nekā redzējusi. Mājā pārbraucis, viņš tomēr nav drošs.

"Vai gribi savu tēvu un māti redzēt?" viņš prasa sievai. "Gribētu gan," sieva atbild, "bet kā viņi tik tālu atnāks?" Velns iziet ārā, pārvēršas par māti, viņa dēls par tēvu un

ieiet abi pie sievas, it kā būtu sērst atbraukuši.

Šī ļoti priecīga, bet tēvam neliek savas bēdas ne manīt; tur pretim mātei tā slepeni visu izstāsta. To izdzirdis, velns viņu tūlin sagrābj un saplēš.

P i e z i m e. Šāds vīrs ar misiņa bārdu ir sastopams arī vienā trešās daļas variantā (III, 7, 4). P. Š.