2. A. 363. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē-Pienavā. LP, I, 109.

Kādam ķēniņam ir meita ar zelta matiem. Brūtgānu zeltmatītei gadījās dučiem, ik uz pirksta pa desmitiem; bet tā nesolās ne pie viena iet, kamēr gadīsies tāds ar zelta matiem, sudraba bārzdu.

Velns to saodis, tūdaļ izaudzina zelta matus, sudraba bārzdu un nāk pie ķēniņa meitas uz precībām. Šī iet arī. Pēc kāzām jaunais pāris brauc uz mājām. Tiem gadās gar baznīcu braukt. Velns aptur zirgus ieiet baznīcā. Pēc laba brīža tas iznāk un nu brauc atkal, kamēr gadās cita baznīca. Arī šinī baznīcā tam jāiet, tomēr tagad sievai paliek gaŗš laiks, tā atstāj zirgus un iet vīram pakaļ. Ieiet baznīcā -- ak tavas izbailes - vīrs ēd cilvēku sirdis.

"Ko tu te dari?"

"Ko daru? Ēdu to, ko arī tevim apēdīšu.

Un tā arī bija: pārbrauca mājā un nu ēda tikmēr sievu, kamēr apēda viņas sirdi.