3. A. 363. M. Starķis Lielvārdē, Brīvzemnieka kr. LP, VII, I, 40.

Citām reizēm manam kaimiņam bija meita. Tai nāca daždažādi brūtgāni, gan melnām, gan sarkanām, gan sirmām bārdām; bet šī tos visus smādēja un gaidīja zilbāržus atnākam. Tēvs gan par to piktojās; bet meita atsacīja: "Tēt, dzirdiet, ko es teikšu! Lai gan tiem bija gauži skaistas bārdas, bet viņiem nebija zilas bārdas, tādēļ lūdzu neņemiet par aunu, kad es saku, es labprāt vēlētos zilbārdi par brūtgānu."

Un tēvs reiz taisījās uz Rīgu braukt. Tad meita sacīja: "Sirds mīļais tētiņ, atvediet man skaistu rozi no Rīgas, ar ko savu vaiņagu izrotāt!"

Tēvs aizbrauca. Netālu no Rīgas viņš redzēja skaistu dārzu un dārzā košu rozi; bet uz dārza žoga sēdēja kungs ar zilu bārdu, skaisti zilu. Klāt piebraucis, tēvs vaicāja zilbārža kungam : "Labdien! vai dažkārt nedrīkstu šo skaisto rozi noraut?"

" Paldies!" kungs atteica, "bet apsoliet man savu meitu par sievu, tad jums viss dārzs ar rozi piederēs."

Labi!" tēvs atsacīja paņemdams rozi. "

Pēc neilga laika zilbārdis apņēma meitu un to, savās mājās novedis, nonāvēja un apēda.