4. A. 363. Paegļu Mārtiņš, Zin. Kom. kr. LP, VI, 11, 9.

Kāda meita vienmēr daudzinājusi, ka gribot tādu vīru ar ziliem zobiem. Labi. Pēc kāda laika arī atradies brūtgāns ar ziliem zobiem un apprecējis meitu. Bet tas bijis pats velns, kas gājis katru nakti kapsētā miroņus ēst. Reiz sieva slepus aizgājusi vīram pakaļ noskatīties, ko šis tur dara; bet kad to redzējusi, ka miroņus ēdis, tad pārnākusi gauži raudādama. Drīz arī vīrs pārskrējis raudātāju mierināt, pārvērties par sievas māti un vaicājis: "Meitiņ, kas tev kaiš?"

Šī neatbildējusi mātei.

Tad vīrs pārvērties par sievas tēvu un vaicājis: "Meitiņ, kas tev kaiš?"

Šī vēl neatbildējusi.

Tad pārvērties par brāli, šī vēl neatbildējusi. Beidzot pārvērties par sievas māsu un vaicājis: "Māsiņ, kas tev kaiš?"

Šī atbildējusi: ,.Mans vīrs miroņus ēd!"

Līdz ko velns to dzirdējis, tā iesaucies: "Es pats tas esmu! am, am! nu es tevi apēdīšu!" un tūlin arī sieva bijusi pagalam.