5. A. 363. 407. 710. J. Henniņš no K. Feldmanes 1885. g.

Vienai mātei bija viena meita, kuŗai bija daudz brūtgānu, bet viņa ne pie viena negāja, meklēdama tikai tādu, kam ir zelta bārda. Vienu vakaru arī patiešām atnāk vīrs ar zelta bārdu un aizved meitu sev līdz. Māte nu iedeva meitai kamoli dzijas un teica: "Kad tavs vīrs iet pa durvim ārā, tad tu ieduŗ to viņam svārkos, izrisini to dziju un tad ej pakaļ skatīties, ko viņš dara."

Viņš iegāja baznīcā un ēda miroņus pie zārka un tā meita skatījās pie durvim. Tad viņš prasīja: ,.Malvīne, ko tu redzēji, kad tu nāci man pakaļ?"

Viņa neko neatbildēja, aizgāja uz mājām un tūlīt nomira. Tā māte to izvilka pa druvju apakšu, aizvilka uz krustceli un apraka. Tur uzauga smuks puķu krūms.

Kādu reizi brauca tur pats ķēniņš ar savu sulaini. Tas ķēniņš pavēlēja sulainim, lai vienu zaru nogriež un iestāda puķu

podā. Kad nu tai istabā liek ēdienu uz galda, tad tas ik reiz top noēsts. Sulainim nu pavēlēja novaktēt, kas ēd. Bet tavu brīnumu! tā puķe, kas bija nolikta ēdamā istabā uz loga, katru reiz noēda to ēdienu. Tas ķēniņš nu teica, lai saķeŗot to ar baltu palagu. Tad tā puķe palika par čūziņu un visādiem kukaiņiem un pēdīgi tā palika par smuku sievišķi. Ķēniņš nu pats apprecēja to skaistuli.

Jaunai ķēniņienei piedzima meitene, un kad to aiznesa baznīcā, tad Zeltabārda atkal parādījās un prasīja: "Malvīne, ko tu redzēji, kad tu nāci man pakaļ?"

Viņa neko neatbildēja un nesa to bērnu tik uz mājām, bet tas bērns bija nomiris. Māte nu teica, lai to nomazgā un ieliek skapī. Bet Zeltabārda bija atkal klāt un prasīja : "Malvīne, ko tu redzēji, kad tu nāci man pakaļ?"

Tad māte teica, lai viņa sakot, ka viņš ēdis miroņus pie zārka. Meita nu arī to atbildēja. Tad Zeltbārdas velns tūlin pārsprāga, bet mirušais bērns atkal atdzīvojās.