8. A. 363.407. Anna Kursite Daugavpils Līksnas pagastā, J. Rupjā kr.

Senejūs laikūs vysas meitas guoja uz pierti vakarēt. Atguoja ar puiši da juom, ar zalta zūbim un teļa kuojuom. Nū vysuam meituom vīna beja smagi skaista, tys, kur ar teļa kuojuam. paļubēja [kr. mīlēt] jū. Kad daguoja divpadsmītā stunde, jis suoka nū juos prasēt, lai jei palaižūt jū par slīksni, bet jei napalaide tūvokor. Nūguojuse da sātai, tei meita izstuosta vysu, kas jai nūtyka, sovai vacai muotei. Vacuo muote pastuosta, iz ūtrys dīnys jei lai palaižūt jū par slīksni, bet tikai lai pajem komūlīti nū dzejas. Kuo jei iū palaiss, lai dasīn kur navīn [kaut kur] pi šineļa tū dīgu, kur tys komultiņš veļsīs, tī lai jei īt.

Guoja jei un daguoja kai reize [kr. hax pas! taisni] pi bazneicas. Iguoja tys ar teļa kuojuom bazneicā. A tei meita aiz lūga aizleida un vērēs, kū jis darēs. Jis tyuleņ izlauze greidu i suoka raut nabažnīkus [mironis, kr.] uorā. Itei nūsabeīduse, aizskrēja da sātai. Vēļ suoka stuostīt tai vacajai muotei. Vacuo mvote pasacēja: ka jis nū juos vaicoj kū, lai jei nikuo naatsoka, tik vīn tūs vuordus, ka es nabeju i nikuo naredzēju, lai jis runuotu kū gribādams.

Jei trešū vokoru nūīt uz pierti vē vakarēt. Kai reize atīt ar teļa kuojys tys cylvāks, suoka nū juos vaicuot: "Vai tu beji, vai redzēji, kū es darēju?"

Jei atsoka: "Ni es beju, ni redzēia, kū tu darēji."

Tad tys pasacēja : "Ka tu napīsazeisi, tev nūmirs tāvs, muote, bruoļi, muosas i iz gola poša nūmiersi."

Jei pasacēja jam: "Ka mieršu, mieršu, a es ņikuo ni redzēju, ni dzierdēju."

Tai nūtyka. Kurs tik nūmierst, tyuleņ vacuo muote zam greidas ustobā paglobuoja. Nūmierst kai reize tei skaistuo meita. Vacuo muote sataisēja škierstu i paglobova skaistulīti iz krist ceļu. Par cik garu laiku tymā vītā izauga smagi skaista puke.

Vīnu reizi brauc kēniņš. Isavēra tū puki, nūsabreinovuos un dūmuoja, kai juos dabuot. Nūdūmova tū puki nūraut. Tyuleņ pasacēja sovam kučeram, lai nūraun un, nūbrauc's da sātai lai īsādynoj vazaunīkā [puķu pods]. Puorguoja kaids laiks. Reizi īsavēre kēneņa kukarka, ka tei puke puorsameja par skaistu meitu un losa druponas pa goldu. Uz ūtras dīnas pasoka jei kēniņam. Kēneņš, kuo tik daīt pušnakts, divpadsmituo stunde, suoc juos piļnavuot [poļu pilnowac', sargāt]. Vot reizi dapilņavova kuo tik jei lasēja druponas, jis nukēra jū tm jei palyka par smagi skaistu meitu. Kēneņš par cik godim apsažēnejuos ar tū skaistū meitu. I dzeivova jis laimeigi Ieidz šam laikam.

Es tī beju, redzēju vysu kū, i ēžu i dzēru, par muti tecēja, bet mutē naleida.