3. A. 363. Teicēja 76. g. veca J. Staleidzāne Atašienē. Kultūras baIss kr.

Kaida muote prasīja nu sova dāla gūdīgu sīvu jemt. "Kaida sīva ir gūdīga?" prosa dāls.

"Tai, dēliņ, kura baznīcā vysod puotorus skaita un nasaver pa molom ! atbildēja muote.

Dāls aizguoja uz baznīcu un veras, kura meita puotorus skaitīs un nasavērs pa molom. Dāls redz, ka vīna skaista meita vysu laiku puotorus skaita un pa molom nasaver.

"Tei byus loba! Īšu pēc juos pakaļ un jemšu jū par sīvu, jei byus gūdīga un muotei patiks!" dūmuoja dāls.

Beidzjas dīvakolpuošonas, vysi jauds guoja uz sātu un dāls aizguoja skaistai meitai pakaļ. Īguoja dāls meitas ustobā un soka meitas muotei: "Atdūd man sovu meitu par sīvu!"

Muote beja ar mīru un dāls apsaprecēja un dzeivoj. Bet meita beja rogona. Pēc kuozu pyrmā naktī, cikom veirs gulēja, meita pīsacēļa um nazkur pazuda. Par laiciņu otkon beja atpakaļ. Dāla muote tū manīja un ūtrā vokorā pasyutīja sovu kolpyuni. pasavērt pa atslāgas cauumu, kū vadakla dora, naktīs pīsacāluse. Kolpyune sorgoj pi atslāgas cauruma un redz, ka kai tik veirs aizmyga, meita pīsacēa, aizdedzja nabašnīka tauku sveci,. papyutja sveces dyumus uz veira, palyka par peli, izskrēja pa lūgu un aizskrēja uz baznīcas pogrobu. Kolpyune pīcēļa dāla muoti un izstuostīja tai vysu, kū redzēja. Tad muote ar kolpyuni aizguoja uz baznīcu un vēŗās pa pogroba lūdziņu pogrobā. Vadakla, kura beja palykuse par peli, skraidīja ap vysim škierstim un grauzja nabašnīku kaulus. Tad pele aizskrēja atpakaļ uz ustobu, palyka par meitu un guļ otkon. Veirs gulēja kai nūmiris, jo uz juo beja izpyusti nabašnīka tauku sveces dyumi, un nikuo nadzierdēja. Reitā muote pasaucja dālu un soka: "Dēliņ, tu sorgoj sovu sīvu!"

Atguoja vakors. Vysi aizguoja gulātu. Veirs apsametja par aizmygušu un guļ. Tad sīva, dūmuodama, ka veirs aizmydzis, pīsacēļa, aizdedzja nabašnīka tauku sveci un papyutja sveces dyumus uz veira, bet paša, palykuse par peli, aizskrēja uz baznīcas pogrobu: Naaizmyuguša veira, sveces dyumi naaizmidzēja un jis guoja pasavērt, kū sīva dora pogrobā. Īraudzējis, ka sīva grauž nabašnīka kaulus, veirs atskrēja uz ustobu un atsagula. Na par ilgu laiku atskrēja sīva un ari gribēja gultīs. Veirs pasagrīzja uz ītra suona un soka: "Nasaguļst, sīviņ. es pastuostīšu, kaidu sapnu es redzēju!"

Veirs vysu izstuosbija, kū darīja juo sīva. Tad sīva pagyva šņūrīti un, svīzdama tū uz veira, soka: "Ak tu, zyrga golva, kū tu maloj?"

Veirs palyka par zyrga golvu un gu. Reitā meita īt pi veira tāva ar muoti un soka: "Kur lykāt munu veiru, ka munā gultā atguldynuojāt zyrga golvu?"

"Itū zvrgu vajag tyuleņ puordūt!"

Tāvs ar muoti zyna, ka zyrgs ir juo dāls un baroj jū kai cylvāku, bet rogona vys skraida un klīdz, ka vajag zyrgu puordūt. Tak osoras zyrgam, bet izrunuot jis nikuo navar. Tai zyrgs gulēja sešas dīnas. Apkuortējī auds izzynuoja un guoja breinuma vārtūs. Septītā dīnā atguoja vacs, vacs vecīts un soka: "Es dzierdēju, ka zyrgs dāla vītā guļ! Kai tad tys nūtyka?"

Muote ar tāvu izstuostīja vecīšam sovu nalaimi. Vecīts pīguoja pi zyrga un īsavēra zyrgam koklā mozu šņūrīti, aiz kuras partovja un zyrgs palyka otkon par taidu pašu cylvāku, kaids beja agruok. Pēc tuo vecīts tyuleņ pazuda, bet vadaklu pīsēja pi zyrga astes un saraustīja gobolim.

Piezīme. Šāds variants, kā redzams, ir nācis no "Tūkstoš un vienas nakts" pasakām. P. Š.