l. Treimaņu Jānis no Lūcijas Švānes Kurzemes Bērzmuižā. Jkr. IV, 51 (44). LP, VII, I, 154-6.

Vecos laikos dzīvojuši kopā vienās mājās puisis un meita. Tie nemaz nevarējuši satikt; plēsušies kā suns ar kaķi. Citi ļaudis noskatījušies, teikuši: "Gan jūs abi apprecēsities. Vecais Kušķu Janka ar Ilzi, kuŗi tagad tepat pušelniekos dzīvo, tie jau arī viens otram ne virsū neskatījās; bet ne rudens nevarējuši sagaidīt -- tā miežu pļaujas laikā - ļaudis dzirdējuši, ka mācītājs viņus pārsviedis pār kanceli, un pēc trim nedēļām tiem kāzas gatavas. Tagad viņiem jau lieli bērni, kuŗi atkal var precēties. Tā arī jūs gan saiesit kopā."

Puisis bijis varens, stipri bagāts, un turklāt muižas rijkuris, turējis pats savu zirgu. Tā puisi teicis: "Kad es viņu ņemu, tad lai zaglis nozog manu zirgu."

Un meita. teikusi: "Ja es pie viņa iemu, tad lai velns ņem manu dvēseli."

Un tiešām! pēc neilga laika apprecējās abi un noturēja kāzas. Kāzu vakarā, kad brūte no baznīcas pārbrauc, velns nāk pēc viņas dvēseles un zaglis atkal nāk pēc puiša zirga. Abi satiekas aiz dārza sētas. Velns uzprasa zaglim: "Kur tad tu iesi?``

"Es iešu to zirgu zagt," atbild zaglis.

"A, kur tad tu iesi?" prasa nu zaglis pretim.

Velns atbild: "Es iešu to dvēseli ņemt; bet viens pats es viņu nevaru dabūt, nāc man palīgā. Kad ieiesim iekšā, tad es palīdīšu pabeņķī un tu aizlien aizkrāsnē; brūte apsēdīsies galda galā uz beņķi, es viņai uzmīšu uz kāju, kur tad viņa tūlinas šķaudīs un tu saki: "Velns, ņem brūtes dvēseli!" Kad nu trīs reizes tu tā teiksi, tad brūte mirs, es varēšu paņemt viņas dvēseli, un nu izcelsies liela juka. Visi skries un vaimanās bez gala. Pa to starpu tu varēsi zirgu it viegli nozagt."

Iekšā ejot, velns ierauga pie durvim pīlādzes bozi un teic uz zagli: "No tās man bail; kad ar to man sit, tad var manus kaulus miltu miltos sadauzīt."

Iegājuši nostājas katrs savā vietā. Pašulaik iznāk brūte no kambaŗa un apsēžas galda galā. Velns tūlin viņai uzmin uz kāju; brūte tik dikti šķauda, ka visa istaba atskan. Visi stāv kā apburti un mēmi, un neviens nezin teikt: "Dievs palīdz!" Tik zaglis, aizkrāsnē, iesaucas skaļā balsī: "Dievs palīdz!"

Velns saskaistas, bet domā: "Lai, lai, kad tik trešo reiz teikts: "Velns, ņem brūtes dvēseli!" tad ar pietiks," un uzmin brūtei otru reiz uz kāju. Brūte atkal šķauda visā balsī, bet kā neviens, tā neviens neteic: "Dievs palīdz!" Tikai atkal zaglis, aizkrāsnē tupēdams, saka: "Dievs palīdz!"

Velns paliek tik nikns, ka vēlas zagli vai ar zobiem&127; saēst. Nu trešo un beidzamo reizi velns uzmin brūtei it cieti uz kāju, un viņa tā šķauda, ka visa istaba notrīc: bet tavu brīnumu! neviens cālītis, neviens viesis nejēdz teikt: "Dievs palīdz!" un brūte jau sāk bāla mesties. Te zaglis, galvu pabāzis gar krāsns stūri, iesaucas visā balsī: "Dievs palīdz!" un brūte atspirgst, cenas augšā un iet dancot. Velns paliek tīri zils un melns un nevar no dusmām vairs izturēt, iesaucas: ..Ļaudis, ļaudis, zaglis aizkrāsnē!"

Zaglis brēc tam pretim: "Velns pabeņķī!"

Nu neviens neskatās pēc zagļa, turpretim visas acis griežas uz pabeņķi; bet neviens nevar velnu redzēt, tik zaglis viņu redz. Tas atminas, ko velns par pīlādzes bozi teicis, pakampj to un dod ar viņu, cik tik var pa acim, pa galvu, tā ka put vien, kamēr velnu izdzen pa durvju durvim un viņu aizdzen projām.

Nu visi apstāj zagli un prasa viņam, kā tad viņš ar velnu tā sagājies. Zaglis atgādina tiem, ka tā tam vajadzējis notikt; jo kad puisis un meita vēl nebijuši precējušies, tad puisis teicis, lai tam viņa zirgu nozogot, ja viņš meitu ņemot, un meita teikusi, lai velns viņas dvēseli ņemot, ja viņa pie Puiša aiziešot. Jaunais pāris bijis ļoti iepriecināts, ka viņu neapdomība tik labu galu ņēmusi, un šķinķoji5 zaglim zirgu.