2. J. Ozols Saukā, Brīvzemnieka Sborņik 44. LP, VII, I, 35.

Vecos laikos dzīvojis ļoti bagāts tēva dēls. Tas precējis skaistu meitu. Bet zeltene negājusi pie viņa vis aiz mīlestības, gājusi mantas labad. Un tā nu sarīkojuši kāzas, braukuši uz baznīcu laulāties. Ceļā līgava ieteikusies uz kāziniekiem : "Kaut es labāki pie paša velna būtu aizgājusi, ne pie šā, mana brūtgāna!"

Salaulājuši, pārbraukuši mājā, iesākuši dzīŗot, līksmot un diet. Pieradies arī viens glīti ģērbies kungs pie dejotājiem. Viņš aicinājis līgavu diet. Dejojis, dejojis, arvienu aušīgāki un aušīgāki, beidzot pacēlies ar līgavu gaisā un pazudis. Tikai viens kāzinieks nodzirdējis, ka kungs līgavai sacījis: "Tagad tu pie tā nu esi, pie kā šorīt vēlējies būt!"

Vells aiznesto līgavu saplosījis gabalos un pametis ceļa malā pie viena koka. Gājis nabags pa ceļu - redz: labi ģērbies kungs nostājies un saka viņam: "Klausies tu, nabaga diedelnieks! es tev atmetīšu tik daudz naudas, ka nevajadzēs tev pa pasauli vazāties, ja tu novilksi tai meitai gredzenu un noņemsi drāniņu."

Uz gredzena un uz drāniņas bijis raksts. Bet gredzens vingri bijis uzspraudies pirkstā un nabags, visā spēkā pūlēdamies, iesaucies: "Ak, Jēzus Kristus, cik vingri!"

Tūlin svešais kungs pazudis, un nabags pārbījies iegājis tais mājās, kur patlaban vēl kāzinieki dejojuši. Nu nabags izstāstījis, ko pieredzējis, rādīdams 1īgavas drāniņu un gredzenu. Tai pašā brīdī gājuši uz mežu un meklējuši to vietu, ku.r nabags līgavu bija pametis. Bet tamēr vells to atkal bijis pagrābis un aiznesis.