3. Tīja Zēberģe Nogalniekos pie Talsiem. LP, VI, 45 (29).

Vienreiz viena meita pašā ziemas svētku vakarā nopina mirtu kroni, ielika vārtos un sacīja tā: "Kas šim kronim ar baltu zirgu var cauri izjāt, tas būs mans brūtgāns, tam jāšu līdz!"

Un kā to izteikusi, te - kur gadījies, kur ne - balts jājējs klāt. Tas saŗūk itin maziņš un izjāj kronim cauri. Nu meitai, gribot negribot, jājāj līdz. Jāja, jāja -- aizjāja pie vienas baznīcas un iegāja iekša. Tur bija daudz miroņu ar izpuvušām acim, nopelējušām mēlēm un tie sacīja: "Mums tā meita jānokauj!"

Tad meita lūdza Dievu, lai labāki viņa pati nomirtu, nekā auties nokauties! Un kā tad beigusi lūgt, tā šī paliek par gaili, uzlaižas pašā baznīcas torņa galā un nodziedas. Bet miroņi lien tornī pakal. Nu meita paliek par mušu un ielaižas vītolā. Bet, nu gadās apakš vītola tik daudz zvēru, tik daudz zvēru, ka bail

un tie sarunājas: "Jā tā meita zinātu, ka te apakšā ir avots, tad viya izrautu šo mazo stibiņu (kociņu), lai avots dabūtu izvirt, nomazgātos avota ūdenī, paliktu dzīva, vesela un pārkļūtu atkal pie savējiem mājā."

Labi! meita tā darīja: izrāva, kociņu, nomazgājās, palika vesela un pārgāja mājā.