4. J. Kalniņš, Druvienā. Zin. Kom. kr. LP, VI, 184, 4.

Viena māte reiz gāja zālēs un viņas meitenīte lūdzās līdz. Viņa gan raidīja meitenīti atpakaļ, bet tā nepaklausīja - gāja un gāja līdz. Nonākušas pie straujas upītes ar šauru, šauru laipu, māte vēl reiz sabāra meitenīti, sacīdama: "Lai tevi piķis parautu! tu man neiesi atpakaļ."

Bet meitenīte kā negāja, tā negāja. Līdz ko māte bija viņpus laipas, ka nevarēja vairs redzēt, šī taču līda pār laipu mātei pakaļ. Bet tai pašā brīdī no upes izšāvās viens tēviņš un ierāva meitenīti atvarā. Vēlāk māte pārnāca no meža un nevarēja saprast, kur meitenīte palikusi? Viņa bijusi tais domās, ka meitenīte pārgājusi atpakaļ, bet nav vis. Nu meklēja, meklēja, visi ļaudis pa malu malām meklēja, tomēr kā neatrada, tā neatrada.

Tā pagāja labs laiks. Te kādreiz māte atkal gāja zālēs un nu ieraudzīja upes malā, pie atvara vienu meitenīti sēžam un matus ķemmējam. Māte steidzās klāt, bet neattapa, meitene žigli jo žigli ielēca upē. Pārgāja mājā un stāstīja atgadījumu citiem ļaudim. Otrā reizē arī citi gāja skatīties, bet tie arī neattapa meiteni notvert, žigli jo žigli atkal ielēca atvarā.

Trešo reizi par laimi gadījās vecs zaldāts palīgā. Tam bija tāds savāds krustiņš, kas no burvības katru atbuŗ. Un zaldāts nu no muguras puses klusi pielīda meitenei upes malā un uzsvieda krustiņu šij taisni virsū. Tūdaļ meitene bija atburta un nevarēja vairs atvarā ielēkt. Un nu viņa izstāstīja :

"Kad es todien pa laipu gāju, tad viens jaunskungs mani ierāva upē un aizveda pa jauku, puķainu ceļu uz vienu māju. Tā māja bija pilna ar sudrabu, un tas sudrabs man bija jāsargā. Pēc kāda laika nāca cits vēl smalkāks kungs; tas mani veda pa glāžu ceļu uz vienu zelta māju, un tas zelts man bija jāsargā. Pēcāk nāca viens briesmīgs vīrs; viņa rokā bija zizlis, kas locījās kā čūska; viņa vaigs bija ugunīgs un viņa kājas bija apaļas kā stampiņas. Šis vīrs mani veda pa sliktu ceļu uz tumšu vietu, kur liels troksnis atskanēja. Tai vietā bija dikti gŗūti izturēt, io vienumēr atskanēja siseņu spārnu troksnis un bļaustīšanās. Es tad lūkoju bēgt; bet man bija jāiet pa glāžu ceļu, kur kājas vienmēr slīdēja atpakaļ. Pēdīgi aizmocījos līdz zelta mājai un iegāju iekšā. Bet tūlin izcēlās briesmīgs viesulis un aizrāva mani ar visu ēku atpakaļ peklē. Un tagād man peklē klājās vēl gŗūtāki, nekā pa

priekšu. Pēdīgi es atkal bēgu. Bet tagad ceļš ar visādiem gruvežiem bija aizbiris - grūši bija iet; tomēr ir tad notiku līdz vienai glāžu istabai, un no tās iznākusi ārā zaļumos, ķemmēju savus matus. Divreiz teitan mani gan traucēja; bet trešo reizi viens vīrs man uzsvieda krustu un nu es tiku no velna vaļā."